Atcerējos populāro latviešu filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kur aktrises Dreģes tēlotā varone Dagnija žēlojas: «Mūsējie jau pa Karpatiem staigā...»
Bet es varēju teikt: «Mūsējie, tas ir, mana potenciālā grupa, jau ceļā uz Ungāriju...» Filmas varoņi atteicās no Karpatiem, lai tiktu pie tantes automašīnas, bet man nācās atteikties no brauciena piespiedu kārtā. Jo, raugi, Āfrika bija sadomājusi padalīties savā svelmainajā karstumā un sūtīt to uz Eiropas valstīm, lai jau šiem arī tiek.
Kad internetā ieraudzīju biedējošo 40 grādu karstumu, kas nākamās nedēļas laikā sagaida Viduseiropu, arī Budapeštu, sapratu, ka tas maniem gadiem būs par šerpu. Tam piekrita arī ceļojumu firmas Impro darbiniece. Paldies viņai, kas atrada iespēju piedāvāt man vietu nākamajā ceļojumā pēc mēneša.
Un tomēr zinu, ka ik pa brīdim es padomāšu - mūsējie degustē vīnus Tokajas vīna pagrabos... Vai - mūsējie nacionālajā krodziņā Budapeštā klausās smeldzīgo čigānu vijoļu spēli, bauda temperamentīgās ungāru dejas un dziesmas. Vai arī - mūsējie vizinās ar kuģīti pa Donavu un vēro naksnīgās Budapeštas ugunis. Vai arī - mūsējie plunčājas Sēčeņu minerālūdeņu baseinos, no Gellerta kalna bauda Donavas pērles, Austrumu Parīzes, vienas no krāšņākās lielpilsētas Budapeštas, ainavas. Bet mierina doma - tas viss man vēl priekšā!
Kompensāciju nenotikušajam ceļojumam guvu tepat, mūsu galvaspilsētā, skatot triju dienu krāšņos un ļoti bagātos Rīgas svētkus.
Tik daudz senioru 11. novembra krastmalā nebiju redzējusi! Katram te bija ko redzēt un klausīties. Un kā vairākas sirmās kundzes mācījās dažādo tautu deju - ebreju nacionālo deju, indiešu vēderdeju un citu deju - soļus, ko svētku dalībniekiem mācīja deju skolotāji!
Neaizmirstams bija gaisa vingrotāju priekšnesums zem heliobaloniem, aviošovs, grandiozais lielkoncerts estrādē un daudz kā cita. Paldies svētku rīkotājiem par šīm skaistajām dienām!
Bet es to visu nepieredzētu, ja dotos prom no Latvijas. Zīmīgi, vai ne?
Par saldajiem pārīšiem te un aiz robežām
Kad pavasarī devos nepilnu nedēļu garā ceļojumā uz Londonu, manā programmā bija šķietami viegli realizējams nodoms - senioru saldo pārīšu fotomedības.
Prātoju - tur tādu noteikti būs ļoti daudz. Tādu, kas kopā mūžu vai pusi tā nodzīvojuši, sirmā vecumā joprojām čubinās viens ap otru un pa parkiem pastaigājas, mīļi rociņās sadevušies. Nu tik būs bildes, ko pielikumā mūsu senioriem atrādīt, sak, re, kā pie viņiem tur dzīvo...
Ne tā kā pie mums, kur trolejbusā kundze krietnos gados lamā savu dzīvesdraugu par to vien, ka tas mājās uz galda aizmirsis kādu nieku. Kad viesībās vecie burkšķ viens uz otru un maitā ciemiņiem garastāvokli.
Vai kad internetā kāds kungs anonīmi drukātā formā izliek savu sāpi: nodzīvoti gadu desmiti kopā, un nu starp abiem iestājies klusums. Pēc darba pat uz māju vairs negriboties nākt - jau zināms, ka abi ar sievu, kā jau tas notiek gadiem ilgi, kārtējo vakaru pie televizora pavadīs klusējot... Jo vairs neesot par ko runāt. Un vientulības sajūta beidzot vai nost.
Nu, lūk, Londona! Pirmajā dienā pensijas vecuma pārus nemanīju vispār. Nākamajā dienā devos uz vairākiem parkiem. Skat, tur viens pārītis sēž! Bet, pavērojot kungu un dāmu no malas, nācās vien secināt, ka, iespējams, tieši šodien starp viņiem nevalda saskaņa. Kuram pārim gan tā negadās?! Meklēsim nākamo.
Bet nekā - ne trešajā, ne ceturtajā dienā. Pat muzejos pastaigājās senioru pāri, kuru saskarsmes veids liecināja par lietišķumu. Tikai ieroču muzejā, pie stenda, kur bija aplūkojamas Afganistānā dienējošo fotogrāfijas, pie kādas jauna puiša bildes stāvēja pāris gados, apskāvuši viens otru, kundzei bira asaras...
Pienāca pēdējās ceļojuma dienas rīts. Sakārtojusi koferi un atmetusi domu par fotografēšanu, jo radās iespaids, ka angļu miers valda arī angļu senioru savstarpējās attiecībās, aizgāju atvadīties uz savu mīļāko vietiņu Temzas krastā. Tur ir arī mazs, brīnumjauks parks ar slēdzamiem vārtiņiem. Torīt tie bija jau vaļā.
Un te es viņus ieraudzīju! Temzas krastmalā pastaigājās divi sirmgalvji - sadevušies rokās. Viņi runājās, ik pa laikam apstājās, lai viens vai otrs savam dzīvesdraugam iedotu buču, noglāstīja plecu. No viņiem staroja tāda labvēlība vienam pret otru! Domāju - kāpēc, kāpēc tieši šorīt neesmu paņēmusi fotoaparātu? Tikai, pienākot tuvāk, izrādījās, ka viņi ir skandināvi. Te tev nu bija ziemeļnieku vēsums!
Bet vēl lielāks bija man pārsteigums, kad nākamajās dienās, atgriežoties Latvijā, tieši Rīgas ielās un parkos redzēju vismaz četrus senioru pārus, ko nudien varēja vērot ar prieku. Un secināt, ka varbūt man Londonā vienkārši nepaveicās. Bet varbūt tieši Latvijā ir pulka vairāk ģimeņu, kurās vecie un sirmie, bērnus izaudzinājuši, darba mūžu uz pleciem iznesuši, nu tagad pensijā un dodas baudīt dzīvi.
Plecu pie pleca, viens otru uzmundrinot un nekautrējoties, kā jaunībā - rociņās sadevušies.