Nogalināt mīlot
Haneke ir viens no tiem režisoriem, kura filmas Kannās ir apbalvotas ne reizi vien, šīs provokatīvās un tajā pašā laikā psiholoģiski filigrānās cilvēcisko attiecību un kaislību drāmas (tādas kā Klavierskolotāja, Cietsirdīgās spēles, Apslēpts, Baltā lente) ne reizi vien ir saņēmušas dažādu rangu balvas - iepriekšējais Hanekes darbs Baltā lente ieguva Zelta palmas zaru pirms diviem gadiem.
Mīlestība ir skaudrs stāsts par laulātu pāri, veciem cilvēkiem, mīlestību un nāvi. Galvenajās lomās ir Žans Luijs Trentiņāns (60. gadu franču kino «liktenīgais vīrietis», kura ikoniskā loma bija filmā Vīrietis un sieviete) un Emanuela Riva (aktrise, kura kanonizēta modernisma šedevrā Hirosima, mana mīla) - abiem viņiem patlaban ir pāri astoņdesmit gadiem. Turklāt Trentiņānam darbs Hanekes filmā Mīlestība bija atgriešanās kino pēc ilgas pauzes un smagas traģēdijas. Bez abiem sirmajiem aktieriem, kuri Mīlestībā izspēlē vissatriecošākos fiziskās sagruves un izdzišanas tuvplānus, abu meitas lomā ir izcilā dramatiskā aktrise Izabella Ipēra (par Hanekes un Ipēras triumfu reiz kļuva Klavierskolotāja). Kā intervijā Kannu festivāla televīzijai atzinās filmas režisors, Mīlestības pamatā ir viņa ļoti personiskas izjūtas un autobiogrāfiski motīvi - solījums, ko viņi reiz ar sievu devuši viens otram - ja slimība un nespēks paralizēs un sakropļos vienu no viņiem, lemjot ciešanām, viņi viens otram palīdzēs šīs ciešanas pārtraukt. Šis motīvs arī ir filmas sižeta pamatā. Kā pēc filmas pirmizrādes rakstīja mans kolēģis Andrejs Plahovs: «Šī filma satriec, tā biedē ar savu virtuozitāti, tā veidota pavisam vienkārši - bez dramaturģiskiem, vizuāliem un aktieriskiem pārspīlējumiem un tieši tādēļ tā jau ir kļuvusi par mūsdienu klasiku. 82 gadu vecā Žana Luija Trentiņāna, kurš savā dzīvē ir zaudējis abas meitas un pēc otrās meitas slepkavības nefilmējās deviņus gadus, seja vien ir mākslas darbs, kas salīdzināms ar Bretaņas klintīm un Kandinska Melno kvadrātu. Pēc šīs filmas festivālu var uzskatīt par notikušu, un žūrijai ir atlicis tikai viens - vai nu apbalvot Haneki ar otro Zelta palmas zaru, vai ieiet vēsturē, viņu ignorējot.» Žūrija, ko vadīja pļāpīgais, vitālais itāļu režisors Nanni Moreti (pērn Kannās viņš startēja ar filmu Mums ir pāvests, kas bija skatāma arī Rīgā) un kurā strādāja arī franču modes mākslinieks Žans Pols Goltjē, britu aktieris Jūens Makgregors, aktrises Daiena Krīgere un Emanuēla Devosa u. c., izvēlējās pirmo ceļu. Savukārt apbalvošanas ceremonijas laikā daudzi Kannu kinofestivāla zālē esošie raudāja un stāvus ar aplausiem godināja žūrijas izvēli. Preses konferencē, kas tradicionāli seko apbalvošanas ceremonijai, Žans Pols Goltjē atzinās: «Es raudāju, skatoties šo filmu - tās ir īpašs emocijas, īpaša pieredze... Un man kā skatītājam patīk, ja mani emocionāli ievaino izcila māksla.»
Rumāņi un dāņi atgriežas
Māksla, kas emocionāli ievaino - ir precīzs labāko Kannu festivāla konkursa filmu raksturojums. Un tieši šādas - dramatiskas, emocionālo katarsi provocējošas filmas, arī saņēma galvenās festivāla balvas. Jāpiebilst, ka balvu saņēmēju vidū visi ir starptautiski atzīti režisori, kuru kontā jau ir pa kādai pasaules nozīmīgākā - Kannu - festivāla atzinībai. Turklāt viņu vidū ir arī jauni cilvēki, proti, rumānis Kristians Mundžiu, kurš pirms pieciem gadiem saņēma Zelta palmas zaru par provocējošo aborta un sociālisma drāmu - filmu 4 mēneši, 2 nedēļas un 2 dienas, padarot mazzināmo Rumānijas kino par starptautisku sensāciju, svētdien ieguva Kannu balvu kā labākais scenārists. Viņa filma Aiz kalniem/Beyond the Hills vēstī par divu jaunu sieviešu, kuras augušas bērnunamā, attiecībām - viena no viņām ir jauna mūķene, otra ieradusies no peļņas darbiem ārzemēs ar mērķi izpestīt no klostera savu mūža mīlestību. Kaut kritikas atsauksmes par Mundžiu filmu nebija viennozīmīgi jūsmīgas, tā ieguva pat dubultu balvu - kā labākās aktrises tika apbalvots arī filmas aktrišu duets Kosmina Stratana un Kristina Flutura.
Savukārt cildinošas atsauksmes guvusī dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Medības/The Hunt, ko daudzi uzskata par līdzvērtīgu viņa slavenajai, 1998. gadā Kannās apbalvotajai debijai Svinības/Festen, tika novērtēta ar labākā aktiera balvu pazīstamajam dāņu aktierim Madam Mikelsenam - viņš filmā spēlē pedofiliskās tieksmēs nepatiesi apsūdzētu skolotāju.
Kā palēnināta elpa
Kannu festivālā balvu ieguva arī itāļu režisors Meateo Garrone par mediju un sabiedrības attiecības akcentējošo filmu Realitāte/Reality. (Garrone ir pazīstams ar savu mafijas drāmu Gomorra, kas Kannās ieguva balvu 1998. gadā). Balvu kā labākais režisors saņēma meksikānis Karloss Reijgadass par filmu Post Tenebras Lux Gaisma pēc tumsas - filmas varoņi ir kāda pilsētnieku ģimene Meksikas laukos (Rejgadasa iepriekšējais festivālu hits bija arī Rīgā rādītā filma Klusā gaisma/Silent Light, 2007)). Žūrijas balvu saņēma britu klasiķis Kens Loučs par filmu Eņģeļa daļa/The Angel 's Share) - viņa tradicionālā sociālā reālisma maniere un varoņi -mūsdienu britu sabiedrības «zemākie slāņi» - beidzot ir ieguvusi atspirdzinošu komisma piegaršu.
No paralēlo žūriju balvām jāpiemin arī kritiķu žūrijas FIPRESCI balvas laureāts - Sergeja Lozņicas filma Miglā, kuru līdzproducējusi arī Latvija. Kā raksta ietekmīgais profesionālais izdevums Variety: «Miglā atturīgi un prasīgi pētī kara morālos aspektus (...) Tomēr Lozņicas filma pieder jaunā kino ērai, pateicoties savai atturībai un askētismam, kas izpaužas absolūtā mūzikas neesamībā un montāžas ritmā, tā atgādina palēninātu elpu.»
Kā nojaušat - neviena no Kannu festivāla laureātēm neatbilst vitāla, patēriņam gatava skatītāja esenciālajām vēlmēm gūt dienišķās izklaides baudas. Tās ir filmas, kas emocionāli ievaino un attīra, turklāt svētos kases ieņēmumus nevairo... Taču gods un slava Nanni Moreti un viņa vadītajai žūrijai, kas dzelžaini stāv kino kā mākslas cietokšņa aizstāvībā un pārliecinoši noraida apbalvošanas preses konferencē izskanējušos apgalvojumus, ka uzvarējušās filmas ir stilistiski un emocionāli līdzīgas.