Galerijas pirmajā telpā izstādīti septiņi zināmu kultūras personību dvēseļu nospiedumi (audekls, eļļa). Visi saucas vienādi - dvēsele, plus - savs kārtas numurs. Pretēji pulksteņa rādītāju virzienam: grafiķis Guntars Sietiņš, aktrise Guna Zariņa, fotogrāfe Inta Ruka, mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis, mākslas zinātniece Anita Vanaga, tēlnieks Kirils Panteļejevs, režisors Vladislavs Nastavševs. Šie dvēseļu portreti ievelk/pievelk kā magnēts. Ar gluži naivu jautājumu - diez kā viņa to dabūjusi gatavu?! Dažā skaidri iezīmējas tikai acu punktiņi, tālāk - toņu kosmoss, bet, neraugoties uz to, portretiskā līdzība ir nesajaucama.
Par izstādi Gaismas atdalīšana no tumsas Tatjana Krivenkova tika nominēta Purvīša balvai'2013. Jaunajā izstādē savā īpatnējā veidā viņa turpina šo gaismas atdalīšanas un kondensēšanas procesu.
«[...] - vāji - vēlams uztvert dažādos aspektos. Krivenkova apvieno vieglumu, niansētību, smalkumu, jūtīgumu. Ierastajai pasaulei tiek noņemtas redzamās, zināmās, iemācītās virskārtas, un mēs atklājam vibrējošu un ritmisku emocionālu pasauli «molekulārā līmenī». Šī tikko jaušamās krāsu un gaismas, «haotiski» organizētu triepienu vai līniju rakstu abstraktās pasaules varbūt ir tuvāk garīgiem procesiem realitātes attiecībās nekā «izstāstāmi» sižeti.
- vāji - ir sinonīms epitetam «stipri», tikai spēks te parādās kā ieklausīšanās, saplūšana, pietāte [...],» izstādes ievadā raksta Ivars Runkovskis, viņš arī viens no septiņiem modeļiem. Pati māksliniece izstādes nosaukumu skaidro šādi: «Vājš ir dzīvs. Viss dzīvais ir vājš.»
«Gleznot bija jautri. Varēju apspriesties ar kompetentiem profesionāļiem, modeļi uzlaboja savu karmu un auras, iesāku vēl vienu darbu sēriju, izdomāju nākamo izstādi, pats (!!!) Runkovskis uzrakstīja sirdi plosošu tekstu (man nav jātēlo Dekarta reinkarnācija), un Inta Ruka katru reizi veda pašceptu kūku - viņa pieteicās pozēt pati, zinot, cik svarīgi māksliniekam atrast perfektu modeli. Ar Intu turpinām runāt par superperfektā Vladislava Nastavševa Cerību ezeru...,» izstādes tapšanu atceras ar lielisku humora izjūtu apveltītā Tatjana Krivenkova.
Galerijas otrajā Kupola zālē izstādīti darbi, kurus visus kā viens sauc - apokalipse (audekls, krāsainie zīmuļi). Atkal - katrs ar savu numuru. Bezgalīgas spirāles, pārsvarā - pasteļtoņos, kuras apstādina tikai lapas mala. Tie tapuši «izmisuma brīžos, kad nedevās rokās portreti». Tatjana Krivenkova un apokalipses sērija kaut kādā ziņā atgādina Tomasīnu no Tomasa Stoparda Arkādijas (ja vien viņa nebūtu gājusi bojā ugunsgrēkā), kurai nedod mieru savi fraktāļu vienādojumu atrisinājumi, - zinātkāro meiteni ar izcilo prātu, kuru Alvja Hermaņa iestudējumā spēlēja Guna Zariņa.
Kā jums ienāca prātā tik lecīga iedoma uzgleznot dvēseles? Tas taču nemaz neesot cilvēka varā?
Man ir dvēseles ar mazo burtu. Tas nozīmē, ka nemūžam es to nebūtu mēģinājusi. Ir jau zināms, ka es negribu pieminēt lietas, ko nevajadzētu lieku reizi pieminēt. Es arī lāgā nezinu, kas tas ir, un vēl uzgleznot?... Drīzāk dvēsele kā vienība. Kā Gogolim - Mirušās dvēseles. Tāpēc man viņas sarakstā ir ar mazo burtu kā uzskaitījums - dvēsele I, dvēsele II. Tik pašpārliecināta es neesmu, lai mēģinātu uzgleznot dvēseli. Ha-ha!
Neticami, tomēr šķiet, ka jums tas ir izdevies.
Tas, protams, ļoti priecē. Šoreiz es tiešām gleznoju līdz pēdējam momentam. Vēl iepriekšējā vakarā, kad man vajadzēja darbus vest uz galeriju, es tos apskatīju, nolēmu, ka šim brīdim tā var palikt, izslēdzu gaismu un vairs negāju tajā istabā. No rīta, kad gāju pakot, man roka instinktīvi stiepās pēc otām. Vienīgais attaisnojums nepabeigtībai ir tas, ka arī gleznotie cilvēki ir tādi, kas ir kustībā. Viņi ir pilni savu ideju. Man gribējās parādīt, ka arī viņi ir tādi, kas nav pabeigti.
Visi modeļi ir spilgtas personības. Vai viņi bija spējīgi rātni pozēt bez savas režisēšanas? Grūti iztēloties, piemēram, Nastavševu, kurš neko nesaka un neiejaucas?
Viņš, protams, teica. «Apstājies!» un «kāpēc tā!?». Bet man ir tā priekšrocība, faktiski tā pati, kas viņam. Tajā brīdī es viņam to varēju apsolīt. Bija brīži, kad man gribējās, lai neviens no viņiem neredz, kas veidojas. Bet tas ir arī ļoti veselīgi. Tas neļauj iekrist sajūtā - o, cik viss forši! To zina visi mākslinieki. Es viņus visus gleznoju vienlaikus. Man jau bija izdomāts, kādā secībā es viņus galerijā likšu. Bija svarīgi, lai viņi labi izskatās visi kopā, ne vien katrs atsevišķi. Nastavševs nevar man nepiekrist, ka tas ir svarīgi. Kad viņš taisa izrādes, arī viņam nav svarīga tikai viņa zvaigzne Guna Zariņa, bet viss kopums, arī puisīši Mēdejā.
Kāpēc par modeļiem kļuva tieši šie septiņi cilvēki?
Sākumā nedomāju, ka taisīšu šādu izstādi. Esmu tāds personāžs, kurš, taisot izstādi, domā pat par to, kāds ir gadalaiks. Ja zinu, ka man šajā galerijā pie Ilzes [galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate] būs izstāde, domāju arī par to, kādas izstādes šeit būs bijušas pirms manis. Parasti jau šis saraksts ir zināms savlaicīgi. Domāju par to, kāda būs gaisma. Es iedomājos, ka man ir kāds sekotāju pulks, zinu, ka tie būs tie cilvēki, kas nāks, un es domāju - ko es viņiem varētu teikt? Man liekas, tas ir galīgi nesaimnieciski uztaisīt viņiem kaut ko, kas pagadās. Līdzīgi kā cilvēks atnāktu ciemos un es viņam iedotu nezin ko. Tas ir cilvēku laiks. Es vienmēr ļoti domāju par to, ka man uz mēnesi ir iedota telpa, kurā es varu runāt ar cilvēkiem. Tas ir atbildīgs moments. Jūtu atbildību arī pret Ilzi, kura mani uzaicina. Guna [Zariņa] man jau bija sākta gleznot. Tad piezvanīja Inta un vaicāja, ko daru. Un, kā jau Inta, teica - es braukšu un sēdēšu, cik tev vajag! Tā viņi saradās viens aiz otra. Man gribējās uztaisīt tādu kā spēka istabu. Man spēka pašai nav, bet tie ir cilvēki, kuri tādos pašos apstākļos kā es, ar visām jukām, spēj būt stipri. Viņi visi ir ar lielisku humora izjūtu, jautri, viņi nav nekādi monstri, kas šādos apstākļos izdara maksimālo, ko cilvēki spēj. Iedomājos - kad cilvēki izies tiem [portretiem] cauri, tā būs kā šprice - spēka pote. Mani katrreiz pārsteidz, ka mani aicina un no galeristes nav nekāda spiediena. Tā ir liela atbildība. Nepievilt un nepalaist garām iespēju.
Teicāt, ka, gatavojot savu izstādi, ņemat vērā arī galerijas iepriekšējās izstādes. Kādā ziņā jums tas ir svarīgi? Veidojat netiešu dialogu?
Tad es sajūtu, ka mēs visi, ne tikai mākslinieki, bet cilvēki vispār, esam kā vienā tīklā. Kristapam Ģelzim iepriekšējā izstādē [19112015] šajā galerijā bija darbs Zelta griezums, kurā bija redzama parastā drāšu sēta, un es domāju, ka mēs visi esam saāķēti cits ar citu. Nedomāju, ka Ģelzis izstādās tikai, lai parādītu, ka viņš kaut ko prot, bet - lai kaut ko pateiktu. Es taču arī visu to redzu un neviļus uz to reaģēju. Mēs, cilvēki, dzīvojam dažādu veidu kopās. Acīmredzot mēs cits citam esam vajadzīgi. Arī runājot - tev met bumbiņu, tu - atmet, un rezultāts ir cits. Māksla - tā ir komunikācija, mēs esam dialogā.
Izstādes pavadanotācijā uzsverat, ka jūs arvien vairāk interesē glezniecībā atbrīvoties no liekvārdības. Ko saucat par liekvārdību?
Citreiz ar to saskaros tieši portretos. Uztaisu cilvēku, kā pienākas - ar ausīm un visu, ko vajag. Man ir akadēmiskā izglītība. Bet es redzu, ka detaļas kaut kā veidā cilvēku samazina. Man uzreiz bija skaidrs, ka taisīšu viņus bez jebkādiem aksesuāriem. Pa jokam runājām, ka varētu uztaisīt Ruku ar fotoaparātu rokās. Man liekas, ka būtība ir daudz lielāka un arī tajā pašā laikā - daudz vienkāršāka. Mēģināšana saprast - tā ir attīrīšana no visa liekā, kamēr tu redzi esenci. Protams, to var lobīt bezgalīgi.