Šis manuskripts ļoti skaidri rāda, ka mazās un lielās lietas vēsturē atrodas pastāvīgā mijiedarbē un mēs ikkatrs neizbēgami esam šo procesu dalībnieki.
Grāmata savu ceļu pie plašāka lasītāju loka sāks šā gada septembra beigās.
(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Tanī ziemā dzīve ritēja normāli, mēs ar brāli Kārli gājām skolā, es mācījos ceturtajā klasē. [..] 1915. gada agrā pavasarī runāja, ka vācieši pārgājuši uzbrukumā un rīkojot lielu ofensīvu, vācu armija tuvojās Liepājai, un no Liepājas cilvēki nezin kāpēc bēga caur Kuldīgu, un tie, kam bija zirgi, varēja labi nopelnīt, vedot bēgļus no Kuldīgas uz Stendes staciju.
Tēvs arī aizbrauca ar diviem zirgiem un dažas dienas nebija mājās. Vienā agrā rītā atnāca ziņa, ka vācieši nākot un visiem tūlīt jābēgot pāri Ventai. [..]
Kad saņēmām ziņu, ka jābēg, no sākuma bijām apjukuši un nesapratām, ko darīt, jo, kā jau sacīju, tēva nebija mājās. Nolēmām ar brāļiem, ka labība jāber maisos, tās bija daudz, jo vēl nekas nebija iesēts. Tanī pašā dienā pārbrauca tēvs un teica, ka vāciešu Kuldīgā vēl neesot un viss mierīgi, tāpēc nomierinājāmies, nesteidzīgi sākām gatavoties pavasara sējai un sākām sēt.
No Kuldīgas bija aizbēgušas vai evakuējušās visas valsts iestādes, arī policija, un kārtību uzturēja pilsētas rātes nozīmētas personas. Kādu dienu Kuldīgā bija iejājuši bariņš vāciešu, iegājuši rātes namā, par ko runāts, neviens nezināja, jo pilsētas galva bija vācietis, jādomā, arī pārējie ierēdņi, ja tādi vispār bija.
Toreiz pašvaldību iestādēs darbinieku bija ļoti maz. Iegājuši arī dažos veikalos, nopirkuši papirosus un saldumus. Ārpus Kuldīgas nozāģējuši dažus telefona un telegrāfa stabus, pārrāvuši stieples un aizgājuši. Nedzirdēja runājam, ka būtu kādu aiztikuši. [..]
Otrā dienā aizgāju uz Kuldīgu, lai uzzinātu, kas īsti tur notiek. Tanī dienā Kuldīgā ienāca krievu karaspēks, diezgan daudz. [..]
Pēc tam atgriezās policija un visas valdības iestādes. Ap Kuldīgu sāka rakt tranšejas, taisīt dzeloņstiepļu nožogojumus. Uz lielceļiem pie Kuldīgas bija nogāzti koki un bija pat mīnu aizsprosti, kurus braucēji un gājēji apgāja ar līkumu. [..] Maija beigās iznāca rīkojums, ka zemniekiem jānoposta lauki, jāiznīcina inventārs un jābēg uz Koknesi, iepriekš nododot lopus Ugāles vai Spāres stacijā, tur pieņēmēji strādāja dienu un nakti.
Uradņiki jādelēja un skatījās, kā rīkojums tiek izpildīts. Par izdarītiem postījumiem vajadzēja sastādīt aktus, tāpat par inventāru un tos novērtēt un apstiprināt komisijai. Solīja zaudējumus zemniekiem apmaksāt. Ar postījumiem jau bija arī iespēja simulēt, vilkt garumā, nopostīt tikai gar ceļa malām, lai izliktos, ka nopostīts.
Mēs arī visu nopostījām, rudzus nošļūca ar šļūci, izņemot četras pūrvietas, auzas izecējām, kartupeļus pat ar atsperecēšām. [..] Cūkas nokāvām, iesālījām un nožāvējām, dzīvus atstāja tikai septiņus sivēnus.
Daļu mantas paslēpām, pat ierakām zemē. Ap jūlija vidu aizvedām uz Spāres staciju, apmēram 40 km, liellopus un aitas, sev atstājām trīs govis un trīs aitas ar jēriem. Kad atgriezāmies no Spāres, bijām izvārguši, jo četras vai piecas dienas bijām ceļā, to dienu atpūtāmies.
Pie vakara, kad piecēlāmies, redzējām, ka pa gatvi no Mazīvandes puses tuvojas putekļu mākonis, tad parādījās cilvēki: sievietes plikām kājām, dažām bērni rokās, lopi, vezumi ar mantām un dažs pat jāšus.
Ejot cauri mūsu pagalmam, visi sauca: vācieši nāk, vācieši nāk. Pauciņos jau esot, apmēram divus kilometrus no mums.
(Turpinājums 26. septembra numurā)