Patiesību sakot, vēl jau par agru muti dzesēt, Alvīntante turas tā nekas. Bet varbūt Koļa cer uz mantojumu?! Ja tā, tad bilde kļūst bišķi klārāka... kā man agrāk neienāca prātā.
Un tomēr žēl Nikolaja, jo tieši Alvīnes tantes dēļ viņam ar jaunākiem sievišķiem iet... es pat nezinu, vai maz iet. Pie Koļas sāniem nevienu manījis neesmu, tāpēc bilde ir miglaina: kāpēc viņš nekāro iekāpt vīra svārkos? Bet… varbūt viņš nemaz vairs nejaudā? Tomēr jau diezgan vecs. Mjā, diez kas nav. Reizumis gribas iztaujāt, bet kaut kā neērti, un viņš, visticamāk, tikai iesmiesies un sacīs, ka par daudz gribu zināt. Labāk neprasīšu. Galu galā, tā ir Koļas dzīve, un kāda man tur daļa, pašam savu klapatu pietiek. Arī man ar meičām tīrā neraža, bet ne tā kā Nikolajam, mani vairāk nomoka personiski anatomiski kreņķi. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts, un nekāda prieka ar to dalīties nav.
Stāvu uz saliekamajām kāpeklēm grāmatveža Oša dzīvoklī un mazgāju no griestiem samelnējušo krīta klājumu. Saimnieks ar sievu un mazo dēlēnu aizbraucis pie radiem uz Cesvaini, mums pa kājām nemaisās. Trepju pašā augšā uz naglas esmu uzkāris spaini ar remdenu ūdeni, kur pamērcēt strīķeni. Ik pa brīdim ontlīgo pindzeli nomainu pret mazo špakteļlāpstiņu ar spicajām kantēm, lai apmetuma šaurajās plaisās izdzītu dziļāku vagu - pēc tam vieglāk aizķitēt ciet. Meistars pa to laiku ķēķī iekūris plīti un uzvārījis ūdeni. Kad Koļa ienāk istabā, ar acs kaktiņu manu, viņš ir salīcis kā purva kārkls, tāds kā uz nelabu laiku sadrūvējies.
- Šodien tāds bēdīgs izskaties. Kas noticis? - negribēju uzbāzties, tomēr nenociešos.
- Nezinu.
- Ko tu nezini?
- Nezinu, kas notiek.
- Varbūt es zinu?
- Tu? - Koļa uzmet man īsu, izbrīnītu skatienu. - Nezinu, varbūt zini.
- Bet kas tas ir, ko es… ko es varbūt zinu?
- Es nezinu...
Uzlējis galdnieku līmes graudiem karstu ūdeni, Nikolajs sēž pie spaiņa un lēnām maisa brūni pelēko tumi. Seju neredzu, bet viņa pakausis nepārprotami izstaro nelāgu omu.
- Netīk man tas juceklis Eiropā. Nevar saprast, kā viss ieriktēsies... tas biedē, saproti? - Koļa ierunājas, galvu nepagriezis.
- Saprotu, ka bilde tumša. Bet kas mums no tā?
- Nezinu… viņdien noredzēju sapni. Man viena un tā pati bilde sapņojas jau kuru gadu, kopš kara laikiem... bet šoreiz norēgojās pagalam šķērms murgs.
Viņš pieklust, komet man ausis saslejas kā aitu sunim.
- Izstāstīsi?
- Nu... viens un tas pats, viens un tas pats... Sēžu rudzos ar plinti rokās, pamatīgi notrūcies, bet kā nu ne - tuvojas zaldātu desmits vai pat vairāk. Šie izkārtojušies rindā, ķemmē lauku, rauga mani atrast, tomēr paiet labu gabalu garām nepamanījuši. Man atvieglojums, mjā... bet tā bija iepriekš. - Koļa nopūšas un turpina: - Āreče, šoreiz pavisam citādi. Viens no tiem kareniekiem, ar štiku šķirdams vārpas, nāca man tieši virsū. Tik draudīgu skatienu viņš mani uzlūkoja, ka man tirpuļi pār kauliem nogāja. Es gultā sēdus. Paldies Dievam, pamodos, pirms viņš paguva iedurt, bet mugura vienalga slapja. Līdz rītam nevarēju aizmigt. Ar papēžiem jūtu, tas nav uz labu.
- Nu... sapnis paliek sapnis. Vienreiz ar pilnu māgu aizgāju gulēt, visu nakti murgoju.
- Smejies? Nu, smejies, smejies...
(Turpinājums 13. februāra numurā)