gadu vidum bieži ciemojās Rīgā un Jūrmalā, kur atpūties pie jūras un draudzējies ar Egonu Spuri, Intu Ruku un Andreju Grantu. Kad vizītes kļuvušas retākas un apsīkušas pavisam, garās sarunas par fotogrāfiju turpinājušās pa telefonu. Sāku par privātiem kontaktiem, jo, arī pēc paša Sļusareva domām, spriežot pēc internetā saglabātām intervijām, mākslā viss ir personisks, jo tādas ir attiecības ar visu, ko cilvēks redz ar vai bez kameras starpniecības.
Jūtīga skatiena tvērums
Viss esot sācies 1958. gadā, kad dāvanā Aleksandrs Sļusarevs saņēma fotoaparātu Junostj. Savu praksi viņš attiecinājis uz tā saukto tiešo fotogrāfiju (direct photography) - fotografējot tieši to, kas redzams, iegūstot uzņēmumus, kuros redzams jau ir pavisam kas cits. Gan tāpēc, ka kamera tīri optiski redz kaut ko citu nekā cilvēka acs, gan arī tāpēc, ka priekšmeti, dzīvas būtnes un ainava nerāda jeb neizsaka tikai paši sevi. Jūtīga skatiena tverti, tie runā par attiecībām ar kaut ko citu. Tāpēc terminoloģiskās variācijas turpinās, un Sļusarevs tiek uzskatīts arī par tā sauktās metafiziskās fotogrāfijas adeptu. Ar ierasto adeptu lietu gan te jāuzmanās, un arī pats autors atzinis, ka nav viņam nekādu ietekmju no teorijām, kā viņš teicis kādā intervijā, - no vārda.
Kad viņš sācis fotografēt tā, kā fotografēja, piemēram, Rolāna Barta slavenās fotoesejas vēl nemaz nebija publicētas. Tomēr, palasot kaut vai mazliet no tā, ko Sļusarevs savulaik teicis žurnālistiem, kļūst skaidrs, ka, atzīstot to vai ne, viņš nopietni nodevies arī fotogrāfijas un vispār mākslas teorētiskajiem aspektiem. Vēl kāds pieturas punkts, lai raksturotu viņa darbus, rodams jēdzienā «analītiskā fotogrāfija», kuru Sļusarevs minējis kā dokumentālā foto nošķīrumu, kas viņu interesē iepretim, piemēram, žurnālistiskam vai reportāžas foto. Iespējams, akadēmiski izglītota cilvēka (studējis itāļu valodu un strādājis par tulku) prāts nemaz nevar neanalizēt.
Atslēgas vārds - metafizika
Andrejam Grantam ir pamatots viedoklis par dažādajiem nosaukumiem attiecībā uz Sļusareva darbiem. «Manuprāt, atslēgas vārds «metafizika» tomēr jālieto, jo viņš pats uzskatīja, ka bez metafizikas nav fotogrāfijas. Tam varu tikai pievienoties. Tā tāda klasiska, iespējams, var teikt - vecās skolas izpratne. Nosacītai jaunajai skolai transcendentālā dimensija ir svešāka.»
Andrejs Grants Sļusareva darbus iedala trīs nosacītos savstarpēji saistītos attiecību lokos: «Pirmkārt, tā ir īpaša attieksme pret gaismas raksturu. Gaismas nianses - viens no viņa galvenajiem izteiksmes līdzekļiem - veido īpašo noskaņu un ierasto ikdienas pasauli atrāda no cita redzespunkta. Gaismas raksturs it kā liecina par citas realitātes klātbūtni. Viņš pats ir teicis - gaisma eksistē neatkarīgi no manis, un es to lietoju. Man tā ir dabīgā gaisma noteiktā dienas laikā - tad, kad es to noteiktā laikā redzu man ko izsakām. Ja es lietotu mākslīgo surogātgaismu, es pat vispār nevarētu redzēt, ko bildēju, man tas būtu kā bildēt uz dullo. Otrkārt, tā ir īpaša attieksme pret stāstu. Tas viņa darbos ir minimālistisks, asociatīvs un noteikti pakļauts noskaņai, ko veido gaisma. Treškārt, īpašas ir attiecības ar notikumu. Ja tāds vispār ir, tad radīta sajūta, ka notikums tikko beidzies vai tūlīt varētu sākties.»
Neredzamo lietu daba
Pirms dažiem mēnešiem Ogres fotoklubā tika sarīkota neliela Aleksandra Sļusareva darbu izstāde, ko varēja apskatīt Egona Spura piemiņas semināra laikā. Tā dalībniece grieķu mākslas pētniece Pamela Brauna referātā par Spuri un Sļusarevu akcentēja dzenbudisma principus. Jautāts par dzenbudisma saistību ar Sļusareva un viņam radniecīgu autoru darbību, Andrejs Grants saka: «Neesmu dzenbudisma speciālists, es viņu drīzāk sauktu par Maskavas ielu daosu - tādu filozofu vientiesi pēc seno ķīniešu prakses, kuram visa dzīve ir viens meditatīvs stāvoklis.» Atšķirībā no Spura un Granta Sļusarevs tieši nenodarbojās ar pedagoģiju, tomēr viņu varot uzskatīt arī par tādu kā «neta mentoru». Viņa dēls joprojām uztur blogu, kura komentāros Sļusarevu joprojām sauc par Maestro.
Visbeidzot jāuzraksta tomēr, ka izstādītajās melnbaltajās fotogrāfijās (deviņdesmitajos Sļusarevam nozīmīga bijusi arī krāsa) būs redzamas klusās dabas, ainas un ainavas, atmosfēriski apstākļi un atspīdumi. Tomēr diez vai par tiem vērts sīkāk runāt, jo, uzticoties Andrejam Grantam un savām acīm, būtiska autoram bijusi neredzamo, nevis redzamo lietu daba.
Izstāde skatāma no 15. janvāra līdz 20. februārim, to iecerējuši Inta Ruka un Andrejs Grants, organizējusi LNMM kuratore Irēna Bužinska un biedrība Epicentrs.