Vienveidības risks
Visas 25 Latvijas mazās televīzijas var iedalīt divās grupās, kas pašlaik sajauktas vienkopus, izriet no ekspertu teiktā. Pirmajā grupā ietilpst tās, kas nav orentētas uz peļņas gūšanu un, kā norāda Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Juzefovičs, «raida 5-10 kilometru rādiusā ap vietējo ūdenstorni». Savukārt otrajā grupā ietilpst lokālie tirgus mediji. RSU žurnālistikas programmas vadītāja Anda Rožukalne norāda uz to, ka dažām reģionālajām televīzijām ir ļoti cieša saikne ar pašvaldībām un «aktuālām politiskām interesēm».
Jau ziņots, ka NRTP apņēmusies virzīt jautājumu par viena reģionālo televīziju kanāla veidošanu, kas būtu sestais Lattelecom bezmaksas virszemes ciparu televīzijas paketē. Pagaidām publiski nopietnu pieteikumu uz šī kanāla veidošanu izteicis tikai LNT šefs Andrejs Ēķis. Kā Diena jau rakstīja, pašlaik mazajām televīzijām netiek izsniegtas atļaujas raidīt ar saviem mazajiem raidītājiem, ko tās uzskata par piespiedu virzīšanu uz Lattelecom tīklu. A. Dimants uzskata, ka NRTP jāļauj mazajām televīzijām attīstīties pašām, lai nodrošinātu mediju daudzveidību. Mediju vienveidības risks kombinācijā ar A. Ēķa publiski stāstīto, ka viņa vadītais medijs virzīs noteiktas politiskas idejas, A. Dimantam liek apšaubīt, vai NRTP iecere ir pareizākais reģionālo televīziju attīstības modelis. Arī A. Rožukalnei «nepieņemama un no skatītāju viedokļa bīstama liekas plānotā pieeja, ka visas reģionālās televīzijas nonāk viena komercmedija īpašnieka ietekmē, realizē viena īpašnieka diriģētu programmu».
Kots nav ieinteresēts
Eksperti nenoliedz, ka arī reģionālo televīziju līmenī jānotiek mediju koncentrācijai. Vairākas mazās televīzijas jau tagad sadarbojas ar reģionālajiem laikrakstiem, radio un interneta portāliem. LU profesore Inta Brikše norāda, ka mazo televīziju koncentrācijai var būt vairāki modeļi un viens no tiem tiešām ir - kļūt par nacionālo mediju meitasuzņēmumiem. Tomēr esot jāņem arī vērā, ka mazās televīzijas strādā lokālajai auditorijai. Tādējādi pieļaut, ka citviet Latvijā būs liela interese, piemēram, par to, kas notiek Latgalē, pēc I. Brikšes domām, esot naivi.
Savukārt A. Rožukalne un J. Juzefovičs domā, ka reģionālās televīzijas būtu jākoncentrē ap sabiedrisko televīziju, to saturu, piemēram, iekļaujot Latvijas Televīzijas (LTV) 7. kanālā, kas būtu vieglāk, nekā veidot atsevišķu reģionālo televīziju kanālu kā jaunu LTV kanālu. Turklāt LTV jau sadarbojas ar reģionālo televīziju producentiem un tehnoloģijas ļauj šo sadarbību vēl attīstīt. LTV uzņemties atbildību par reģionālo televīziju koncentrāciju būtu vispareizāk no mediju vides drošas attīstības viedokļa, uzskata J. Juzefovičs. Viņam gan šķiet dīvaini, ka LTV nav sapratusi, ka tā ir sabiedriskās televīzijas iespēja, un kārtējo reizi komerctelevīzija aizsteigusies priekšā LTV. Par šo iespēju gan Dienai ne mazāko interesi nepauž LTV ģenerāldirektors Edgars Kots un uzsver, ka LTV tam nepietiek resursu. Viņš atbalsta NRTP virzīto vienotā reģionālo televīziju kanāla ieceri.