Latvijas komandai nācās iztikt bez Ģirta Lilienfelda un Elvija Borodovska, kuri jau pirmā treniņa pirmajā minūtē savstarpējā sadursmē guva savainojumus. Turklāt Borodovskis pēdējās dienās saķēris nelāgu infekciju. «Ja būtu pārliecība, ka Elvijs izietu laukumā un iemestu izšķirošos vārtus, tad spēlei pieteiktu, bet...» pirms cīņas noteica Latvijas izlases menedžeris Guntars Opmanis, netieši norādot uz abu komandu atšķirīgo vietu Eiropas izlašu hierarhijā. Otrā puslaika sākumā plecu savainoja arī uzbrukuma līderis Aivis Jurdžs.
Lai arī īslandiešiem šajā spēlē derēja tikai un vienīgi uzvara, viesi to sāka gausi, ļaujot iniciatīvu pārņemt latviešiem. Pirmajās minūtēs panāktais 2:0 gan radīja maldīgu priekšstatu, jo pretinieki pamazām iešūpojās. Ar aktīvu aizsardzību Latvijas handbolistus piespieda pieļaut kļūdas, pēc kurām Īslandes komanda devās zibenīgos pretuzbrukumos. Aizsardzība viesiem līdzi netika, tāpēc tie ieguva šķietami stabilu sešu vārtu pārsvaru (3:9), ko noturēja līdz pat puslaika beigām (11:17). «Sākām pārāk statiski, jo pēc pēdējām neveiksmīgajām spēlēm bijām nedaudz zaudējuši pārliecību uzbrukumā. Bijām pārāk bijīgi. Pēc tam atraisījāmies. Sava loma bija arī agresīvai aizsardzībai un atsevišķu spēlētāju sniegumam,» norādīja treneris Valdis Labanovskis.
Otro puslaiku latvieši sāka krietni apņēmīgāk, ar disciplinētu spēli uzbrukumā un lielisku Helmuta Tihanova darbību vārtos pietuvojoties līdz viena metiena attālumam (20:21). Diemžēl pēdējās minūtēs izšķirošo lomu nospēlēja pretinieku rūdījums augstākās raudzes cīņās, tāpēc īsti apdraudēt īslandiešu pārsvaru neizdevās - 25:29. «Tā ir komanda, kas jau vairākus gadus spēlē kopā, tāpēc kritiskos brīžos viņiem ir vieglāk,» pretinieku pēdējo minūšu pārsvaru atzina Labanovskis. «Tā ir liela starpība, vai komanda jau gadiem spēlē kopā vai arī sanāk uz pāris dienām trīsreiz gadā.»
Kamēr Īslande sestdien ar Austriju dalīs ceļazīmi uz finālturnīru Serbijā, Latvijas komanda viesos cīnīsies ar titulēto Vācijas komandu.