No 1941. gadā deportētajiem vīriešiem atgriezās tikai retais, nemaz nerunājot par nošautajiem Latvijas armijas virsniekiem. Jau ar 1940. gada jūliju katru mēnesi tika arestēti līdz 300 cilvēkiem, kas tika mocīti un noslepkavoti Centrālcietumā, Baltezerā, Valmierā, Balvos, Gulbenē, Rēzeknē, Liepājā un citviet. Bez tiesiska pamata slepkavoja un izsūtīja. Turklāt ieslodzījuma vietās tika nošauti 700 cilvēki, nomira 3453, nometinājuma vietās - vēl 1940 mūsu tautas piederīgo.
Kad vācu armija ieņēma Rīgu un Latviju, drīz vien atklājās čekas asins darbi visā valsts teritorijā, sarkanais terors ieguva Baigā gada apzīmējumu, īpaši pēc dokumentu un fotogrāfiju krājuma Baigais gads iznākšanas. Masu kapu atrakšana un nomocīto atpazīšana dažviet bija pat neiespējama, tik ļoti bija sakropļoti cilvēku ķermeņi, tas labi redzams arī fotogrāfijās.
Vēl ne tik sen, kad atkārtoti tika izdots minētais izdevums Baigais gads, bija ļaudis, kas apšaubīja šo fotoattēlu īstumu, apgalvojot, ka tā ir tikai vācu propaganda. Jā, tas bija vācu realizētais propagandas plāns, kā latviešus noskaņot pret komunistiem un ebrejiem. Tas daļēji izdevās, jo pēc pārdzīvotajām padomju terora šausmām vācieši tika sagaidīti kā atbrīvotāji. Tikai drīz vien tauta saprata, ka vienu okupantu nomainīja otrs, kas sacentās savās zvērībās pret okupētajām tautām. Septiņdesmito gadu beigās manās rokās nonāca Baigais gads. To man uz vienu diennakti iedeva Ivars Raginskis, kurš to bija dabūjis no kāda drauga Rēzeknes milicijas darbinieka. Kad es to uz profesionālas reproducēšanas iekārtas vienatnē fotografēju, man gandrīz kļuva slikti, jo kaut ko tādu fotogrāfijās redzēju pirmo reizi.
Kā latviešu fotogrāfijas vēstures pētnieks vēlējos noskaidrot, kas ir Baigajā gadā ievietoto fotogrāfiju autors. Jo kāds taču fotografēja. Sāku analizēt Rīgas fotogrāfus, kas nebija deportēti un 1940.-1941. gadā turpināja strādāt. Fotodarbnīcu īpašnieki Vilis Rīdzenieks, Jānis Rieksts, Mārtiņš Lapiņš, Roberts Johansons, Jānis Lerhs, Krišs Rake, Rūdolfs Balodis, Rūdolfs Apse un vēl daži citi salonu fotogrāfi šķita nepiemēroti, jo diezin vai būtu spējuši uzņemt šo drausmīgo reportāžu par mocekļu atrakšanu un identificēšanu. Tiesa, J. Lerhs ir dokumentējis 1940. gada padomju režīma nākšanu pie varas un sekojošās darbības. Vēlāk fotogrāfu ar varu piespieduši negatīvus nodot Valsts arhīvā.
Beigās, zinot darbības jomu, «aizdomas krita» uz kinooperatoru Eduardu Kraucu, kurš jau divdesmitajos gados pēc atgriešanās no lielinieciskās Krievijas bija sācis nodarboties ar fotogrāfiju un turpināja strādāt arī Baigajā gadā, uzņemot hronikas Nedēļas apskatam un Padomju Latvijai. Savām nojautām apstiprinājumu ieguvu tikai 1999. gadā, kad, pateicoties Olitai Grigorai, Helēnai Hofmanei un Nollendorfu dzimtai, nokļuvu Hūvera institūtā ASV, kur glabājas E. Krauca arhīvs, galvenokārt trimdas perioda dokumentācija. Arī tam ir liela vēsturiska vērtība.
E. Krauca nopelns mūsu tautas dokumentēšanas vēsturē ir nozīmīgs. Viņa kinohronikas par aizgājušo laiku notikumiem ir zelta vērtē. Kopā ar brāļiem Blumbergiem viņš ir mūsu skaņu hronikas radītājs
Par sevi E. Kraucs rakstījis: «Tika strādāti visādi darbi. Ar palienētu aparātu sāku nodarboties ar fotografēšanu. Fotouzņēmumus par aktuālajām tēmām piedāvāju avīzēm un žurnāliem. Pasākums veicās, un varējām pieņemt pirmo palīgu Jāni Baltiņu, iemācījām viņam arī filmēt.» Pēc manis apzinātās informācijas, E. Kraucs 1925. gada 23. martā atvēris savu fotodarbnīcu Marijas ielā 78-3, bet no 1930. gada - Dzirnavu ielā 57. Vēlāk uz fotogrāfijām spieda zīmogu E. Kraucs Film-foto. 1930. gadā viņu angažē vācu filmu sabiedrība UFA. Filmēšana kļūst par viņa galveno nodarbošanos, un divu gadu laikā viņš paspēj uzfilmēt 100 kinohroniku. E. Kraucs raksta: «Sākums bija grūts, nav iekārtas, materiālu, un pasākumam jāpiemaksā no fotografēšanas ienākumiem. Ar laiku lieta uzlabojas un var sākt arī ārzemju laikrakstiem un žurnāliem piegādāt fotogrāfijas no Latvijas, kā arī filmu nedēļas apskatus.» Pēc padomju okupācijas 1940. gadā E. Kraucs turpina strādāt pie kinožurnāla Padomju Latvija, kas varbūt paglāba viņu no deportācijas 1941. gadā.
Nesen Latvijas Valsts vēstures arhīvā (Fonds 2900 apr. 5 lieta 117) uzgāju dokumentu, kas datēts ar 1940. gada 17. decembri, ka tiek nacionalizēts E. Krauca kinoteātris Kazino Brīvības ielā, ko padomju laikā pazinām kā Muzikālo teātri. Un viņa fotolaboratorijā iekārtojas padomju laikrakstu redakciju foto laboratorija. Nopērkot kino Kazino, E. Kraucs bija paredzējis iekārtot telpas izstādēm latviešu māksliniekiem, kafejnīcu, bibliotēku, iekārtot skaņu filmu laboratoriju. Nākotnē bija nodoms izgatavot Ziemeļvalstu hronikas par notikumiem Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Igaunijā, bet kara apstākļu dēļ nodoms palika nerealizēts.
Vācu okupācijas laikā viņš turpina filmēt nu jau frontes iecirkņos Volhovā un vēlāk arī Latvijā priekš Deutsche Wochenschau, nokļūdams arī nāves draudos. 1942. gadā veidojis vācu propagandas filmas Sarkanā Migla, Latviešu tautas cīņa pret boļševismu, Dziesmu svētki Liepājā. Pats E. Kraucs minējis, ka ir uzņēmis 550 hronikas un 15 kultūrfilmas.
1944. gada 13. oktobrī E. Kraucs no Ventspils ar kuģi Bremerhaven dodas uz Vāciju. Sarkanzvaigžņotās lidmašīnas uzbrūk ievainoto un bēgļu transporta kuģim, metot fosfora bumbas. Kraucs un arī tuvinieki tiek ievainoti, bet tomēr izdodas izglābties, aiziet bojā simtiem cilvēku. Latvijas muzejos, arhīvos, bibliotēkās glabājas E. Krauca fotogrāfijas, bet vislielākā kolekcija 11 150 fotoplašu, izrādās, ir nonākušas a/s Latvenergo Enerģētikas muzejā. Tajās attēlota Ķeguma spēkstacijas celtniecība. E. Kraucs ir pirmais latviešu fotogrāfs, kura vērtīgāko negatīvu daļa iekļauta UNESCO nacionālā mantojuma sarakstā. Kā kinooperators viņš turpina filmēt bēgļu dzīvi Vācijas nometnēs, iekams pārceļas uz ASV, kur turpina iemīļoto darbu komercsabiedrībā Alexander Film, kurā nostrādā 26 gadus. 50. gados ASV kādā no Life numuriem ir stāsts par Baigā gada notikumiem Latvijā 1940./1941. gadā, tas ilustrēts ar E. Krauca mocekļu fotogrāfijām. Arī viņa arhīvā Hūvera institūtā biogrāfijas aprakstā par to varēju pārliecināties.
Iespējams, ir arī laikraksta Tēvija fotogrāfu uzņēmumi, tā zina stāstīt bijušais kara ziņotājs Juris Zīverts, kurš strādāja laikrakstā Brīvā Zeme, ko pārdēvēja par Tēviju. Tās divi reportieri tika sūtīti uz Centrālcietumu. Juris redzējis attīstītās filmas. Fotogrāfiem bijušas šausmu pārņemtas sejas izteiksmes, trīcošas rokas un drebelīgas balsis.
Šeit izmantotās fotogrāfijas ir ņemtas no Latvijas Valsts vēstures arhīva fonda Nr. 293, ko pirms nedaudz gadiem arhīvam nodeva mūsu Ārlietu ministrija, kā vēsturisku mantojumu, kuru tā bija saņēmusi no Latvijas sūtniecības Vašingtonā.
Skatot mocekļu attēlus, jābrīnās, ka ir Latvijā cilvēki, kas vēl spriedelē (pat deputāti) - bija vai nebija okupācija. Mans ierosinājums, ja čekas pagrabu liktenis atrisināsies mūsu vēsturei labvēlīgi, tad tur jāizvieto daļa no terora upuru fotogrāfijām, kas būtu vislabākais padomju okupācijas skaidrojums bez vārdiem.
Mūsu tauta spēj daudz izturēt un arī piedot, ja kāds lūdz piedošanu, bet nekad nevar aizmirst savu mocekļu vardarbīgo nāvi, ko atnesa padomju okupācija.
*Paldies par atbalstu materiālu vākšanā LVVA lasītavas vadītājai Guntai Mindei, kolēģim Raitim Puriņam