Zaudējumi saistībā ar Ukrainas konfliktu un tā raisīto Krievijas un rietumvalstu pretnostatījumu pārsvarā gadījumu tiek aplūkoti naudas izteiksmē, taču ne mazāk būtiski būtu pievērst uzmanību arī šo notikumu ietekmei uz cilvēku pasaules uztveri, savstarpējām attiecībām, gatavību vērtēt norises to kopsakarībās, ne tikai propagandas radītajās balts-melns kategorijās.
Ir jau daudzkārt gadījies uzklausīt Krievijā pēdējā laikā pabijušu tautiešu stāstus, cik turienes iedzīvotāji «sazombēti» - ar milzu pārliecību aizstāv valsts oficiālo pozīciju par labajiem un ļaunajiem spēkiem, svēto pienākumu glābt savējos, kurus (pilnīgi nešaubīgi) apspiež tie ļaunie. No mūsu pozīcijām tas šķiet dīvaini un nepieņemami, taču ir saprotams, vismaz tiem, kas vēl atceras dzīvi noslēgtajā informatīvajā vidē padomju laikā. Tādos brīžos jo lielāks prieks, ka atrodamies alternatīvas informācijas ziņā daudz piesātinātākā pasaules daļā. Protams, jautājums, kam ticēt, kam neticēt ir katra paša ziņā.
Uz šī fona pārsteidz gadījumi, kad citādi cienījami, inteliģenti cilvēki tepat mūsu vidū sāk pasaules norises uztvert gluži tāpat kā vienpusējā informatīvajā telpā dzīvojošie. Vēl trakāk, ja šāds vīruss izrādās skāris cilvēkus, kuri pieskaitāmi tā saucamajiem sabiedrības viedokļa veidotājiem.
Spilgts piemērs ir diskusija, kā pareizāk un efektīvāk būtu savaldīt Krievijas atkal atdzimušās impēriskās ambīcijas. Cik nav dzirdēti skaļi aicinājumi tūlīt pat kārtīgi bruņoties, lai kritiskā brīdī «sadotu tam lācim kārtīgi pa zobiem». Šādu emocionalitāti vēl varētu saprast, bet ne niknumu, kas parādās bruņošanās un «pa zobiem sadošanas» aizstāvju acīs, kad kāds šo konflikta risināšanas metodi atļaujas apšaubīt - citādi domājošie tiek automātiski iešķiroti Krievijas līdzskrējēju pusē, kas, protams, ir absurds (jo runa, kā teikts, ir par attieksmi pret konflikta risināšanas metodi, nevis valsti). Un vēl - ir tāda sajūta, ka daudzi cilvēki savās iedomās dzīvo kaut kādā pagājušā gadsimta sākuma pasaulē un ir pilnīgi aizmirsuši, ka bez automātiem, lielgabaliem un tankiem valstu bruņojumā ir arī atomieroči, kas nozīmē, ka šajā karā, ja tas raisītos, uzvarētāju varētu arī nebūt. Neviena vairs varētu nebūt.
Vai otrs piemērs - sankciju nekritiskā apjūsmošana. Mums saka, ka tās esot bargas un ietekmīgas. Daļa to pieņem kā pēdējo patiesību un niknojas uz tiem, kas to apšauba. Bet tad spējiet arī atbildēt - vai sankcijas konfliktu ir mazinājušas? Jā, bez tām varbūt daudzkārt lielāka Ukrainas daļa jau būtu pievienota Krievijai, taču tas nemaina lietas būtību - līdzšinējās sankcijas agresiju nenovērš. Tas nozīmē, ka nevajag baidīties to atzīt un meklēt citus - efektīvākus risinājumus (un tas vēl jo mazāk būtu tulkojams kā padošanās Kremlim vai tā saimniekam).