Gluži kā Murītis
Notikušais ar izglābtajiem kaķēniem bija īsts Ziemassvētku brīnums. Būtībā viņi bija lemti bojāejai, jo vēlā rudenī kaķene dzemdēja bērneļus dziļā bedrē zem smagas betona plātnes. Rokot kabeli, strādnieki nejauši ieraudzīja kaķēnus spēlējamies un tad ielecam atpakaļ bedrē. Viņi apturēja darbus - lai iedzīvotāji darot, ko varot, jo pēc dienas viņiem tā bedre jārok ciet. Tālāk viss notika kā pasakā - kāds atnesa kasti kaķu ķeršanai, kāds - zivis mazo pievilināšanai, un laikam sakrita arī zvaigžņu stāvoklis. Necerēti paveicās - pirmajā piegājienā kastē ieskrēja visi četri kaķēni! Laimes krekliņā dzimušie nonāca pie pagaidu māju saimnieces Sandras Vilciņas Mežaparkā. Pēc pāris dienām noķērām arī kaķu mammu, un, aizvesta pie bērniņiem, viņa turpināja mazos barot. Šo stāstu pavēstīju Dienā. Fotogrāfijā Sandra pozēja ar vienu no kaķēniem.
Par kaķēniem izlasīja Jānis Kubilis un, apskatījis bildi, teica ģimenes sievietēm Brigitai un Zandai: «Cik mīlīgs kaķēns, ļoti līdzīgs mūsu Baltezerā pazudušajam Murītim.» Aktieris bija patīkami pārsteigts, kad pēc pāris dienām Brigita un Zanda viņam kā Ziemassvētku dāvanu atnesa mazo kaķēnu un pūriņā arī visu runčukam nepieciešamo - barību, smiltiņas, rotaļlietas.
Pagājuši trīs mēneši, kopš Mikiņš dzīvo savā jaunajā mājā. Mani sagaida Jānis Kubilis un aktiera jaunākais dēls mākslinieks dizainers Alnis, bet aiz viesistabas durvīm pamanu divas pelēkas actiņas un garas baltas ūsas. Mikiņa ziņkārība ir nevaldāmi liela - garkājaino kaķu tīni ļoti interesē mani apavi. Mikiņš ātri noskaidro, ka arī manās mājās ir kaķis un - ak, kungs, vēl kaut kas nesaprotams - suns, vai?
Aizvadītie mēneši, kopš Jāņa Kubiļa mājā ienācis Mikiņš, bija laiks, kad gan aktieris, gan Mikiņš iepazina un vērtēja viens otru, centās saskaņot dienas režīmus, ieradumus, raksturus. Mikiņš izrādījās apķērīgs un ātri saprata, ko drīkst, ko nedrīkst atļauties, ko mīļā miera labad nemaz nevajag darīt. Nereti gan vēlme rīkoties runčukam vēl skrien pa priekšu apdomai, taču Jānis Kubilis pagaidām kreņķējas tikai par to, ka Mikiņš labi ēd, bet ir pārāk tievs. Alnis tēvu mierina - paaugsies, noapaļosies.
Iemīlēja kollijus
Gatavojoties sarunai, aktieris sameklējis albumos ģimenes mīluļu fotogrāfijas. Kādā no tām viņš redzams ar kollija kucēnu. Stāsts par suņuku saistīts ar teātri: «70. gadu sākumā Mihaila Kublinska izrādē Tātad dzīvoju spēlēju profesoru poliglotu. Lugā profesoram bija suns, un man uz skatuves arī bija suns Donžs. Kollijs piederēja kādam teātra tehniskajam darbiniekam. Uz skatuves Donžs sēdēja un uzmanīgi klausījās manos garajos monologos, nebaidījās ne no publikas, ne no spilgtajiem prožektoriem. Mums bija acu un dvēseļu kontakts. Es tā iemīlēju savu četrkājaino partneri, ka ar dzīvesbiedri Liliju paši iegādājāmies kolliju un nosaucām viņu par Donžu. Viņš bija gudrs un inteliģents. Alnis ar Donžu gāja suņu skolā. Kollijs klausīja pat uz acu skatienu. Bieži devos ar viņu garās pastaigās, bet Baltezerā, sagaidot ciemiņus, Donžs pēc komandas skaisti lidoja pāri augstajai sētai. Es viņu vienmēr atceros.»
Visas vasaras pie Kubiļiem Baltezerā pavadīja arī vecākā dēla Edgara vācu aitu šķirnes suns Sandis. Viņš dzīvoja ārā, sargāja māju un, šķiet, par savu saimnieku uzskatīja tieši Jāni Kubili. Ar Sandi saistās kāds traģikomisks atgadījums. Aktieris atceras: «Sandis naktīs mēdza skaļi apriet ežus, kas nāca pagalmā. Es tad nevarēju gulēt, cēlos augšā, ņēmu to ezi un nesu pāri ceļam uz mežu. Vienu nakti Sandis atkal rēja, es tumsā, kā no gultas cēlies, gāju meklēt ezi, nevarēju to atrast, kāpos atpakaļ, klupu un uzkritu tieši virsū aso adatu kamoliņam!»
Īpašs stāsts Jānim Kubilim ir par Murīti. Kādu rītu Baltezerā dārzā aktieris ieraudzījis svešu kaķeni ar četriem kaķēniem. Ko nu? Nevar taču mazos slīcināt! Paaicinājis palīgā kaimiņu Gunāra Cilinska un Veltas Līnes mazmeitu Margaritu: «Viņa ir sirsnīga jauka meitene. Vienu kaķēnu - Filipu - Margarita paņēma sev, divus citus ierunāja draudzenēm, bet mēs ar Liliju nolēmām sev atstāt Murīti.»
Taču Muris bija dzimis brīvībai. Mājā dzīvot viņš negribēja un pa ziemu uz Rīgu pārcelties ne tik. Piecas garas ziemas aktieris ik otro trešo dienu ar kādu no dēliem brauca uz Baltezeru, kur siltumnīciņā silti iztapsētā būdiņā viņus mīlīgi sagaidīja omulīgs un nobarojies Muris. Par runci rūpējās arī Margaritas vecmāmiņa, kura Baltezerā dzīvoja visu gadu. Taču kādu dienu Muris pazuda bez pēdām. Iespējams, ka viņu noķēra izbadējusies lapsa.
Iejusties Baltezera sabiedrībā
Šogad aktiera māju Baltezerā sāks iepazīt Mikiņš. Jānis Kubilis raizējas par kaķēna iedzīvošanos jaunajā vietā un domā, ka sākumā Mikiņš būs jātur iekšā: «Mums tur daudz dzīvnieku - kaimiņiem Katrīnei Pasternakai un Jurim Kalniņam ir franču buldogs Buga Buga un kaķis Bucis, tālāk aiz viņiem Ilzei Pukinskai un Margaritai ir no patversmes paņemtā sunīte Reina un Mura brālītis Filips, pretī kaimiņam Edgaram ir jauns vilciņš. Sabiedrība labu labā, gan jau mūsu runcītis iejutīsies, bet sākumā būsim piesardzīgi.»
Mikiņam laimīgs liktenis - viņš nokļuvis vislabākajās mājās. Pēc dzīvesbiedres Lilijas aiziešanas mūžībā pagājušā gada sākumā aktieris atplaucis un atkal gaiši smaida: «Mikiņš ir gudrs resgalis. Parotaļājamies, es izsmejos par runčuka vakara jundu - ap deviņiem pēkšņi kā apsvilis izlēkā visu dzīvokli, tad nolūst kā mazs bērns. Naktī viņš guļ gaitenītī savā vietiņā, bet no rīta bungā pa durvju stiklu, modina mani. Kad ielaižu istabā, kopā klājam gultu, nē - klāju es, viņš lēkā pa gultu, ķer segas stūrus! Kad izpildu rīta vingrojumus, Mikiņš arī vingro. Ar Alni kaķītis labprāt spēlē futbolu. Graciozais Mikiņš īpaši iecienījis mūsu kupli saaugušo naudas koku - iesit pa lapiņām ar ķepiņu, un nobirst zaļas naudiņas. Tas uz laimi, vai ne?»