Šo spriedumu var reizē atbalstīt un pelt, jo _Placebo_, tāpat kā drīz Rīgā gaidāmā franču dueta _Air_, debijas albums ir bijis nevis kusls pirmais mēģinājums, bet dzelžaini stingrs pamatu pamats, uz kura audzis un veidojies viss turpmākais. Tāpat kā māla pikucis, kas pats par sevi ir no zemes nākusi pamatīga vērtība, pārtop funkcionālos un estētiski baudāmos priekšmetos, arī _Placebo_ gadu gaitā veidojas un mainās.
Deviņdesmitajos gados Placebo ir ieguvuši to pašu statusu, ko The Cure astoņdesmitajos: kļūdies vai šauj precīzi - tu nepārprotami esi tieši tāds, kādu tevi pazīst un mīl. Tieši tā - ne vienmēr lietojot gūst sāta sajūtu, bet mīl. Šis bija gadījums, kad mīlestība paliek otrajā plānā. Koncertā bija tāds kā vārdos neformulējams dzidrums - skaņa Arēnai Rīga neierasti perfekta, pašas grupas sniegums tāds, ka domas par kaut ko labāku pat prātā neienāk, vizuālais risinājums tikpat baudāms, jo Placebo mūziķi nekad nav bijuši no tiem, kurus vislabāk vērot aizvērtām acīm.
Bet kāpēc Arēnā tik šķidras skatītāju rindas? Kārtējo reizi pierādās, cik liela loma ir Radio SWH - jādomā, tieši reklāmas trūkums šajā medijā bija iemesls, kāpēc koncertā bija aptuveni divas reizes mazāk cilvēku nekā divas dienas pirms tam notikušajā Merilina Mensona koncertā, kuram «šokējošāko atbalstu» vai ik pēc stundas skandēja Fredis. Jo Placebo taču neapšaubāmi ir viena no Latvijā populārākajām ārzemju grupām, kurai līdzās stāv varbūt Depeche Mode, bet Mensons jau nu droši ne.
2007.gada Placebo Rīgas koncerta organizators gan domā, ka iemesls ir publikas vilšanās grupā pēc iepriekšējās reizes, kad viņi «atspēlēja» savu programmu garlaikoti un bez emocijām. Te atkal, kā jau dzīviem un elpojošiem organismiem, ir attaisnojošs iemesls - tas bija periods, kad grupā brieda iekšējais konflikts, kura atrisinājums bija bundzinieka Stīva Hjūita atlaišana. Viņa vietā nākušais par pārējiem dalībniekiem krietni jaunākais blondais un tetovējumiem noklātais Stīvs Forests, kurš ne vien stipri sit, bet arī eleganti stiepj vālītes pret debesīm, krietni sapurinājis grupu, un tā skan tik pārliecinoši kā vecajos labajos laikos, kad viņi vēl spēlēja trijatā. Kaut grupas pamatsastāvs joprojām ir trio, tagad uz skatuves ir seši cilvēki, kuri papildina Braienu Molko un Stefanu Olsdālu, spēlējot sintezatorus, ģitāras un vijoli, kas skan kā orķestris un krāšņi papildina pat dziesmas, kurās agrāk nekas tāds nav skanējis. Bet vairāku labi zināmu dziesmu neierastais skanējums nav šā koncerta vienīgais trumpis -galvenais ir emocionālā lēciena augstākais punkts, kuram, spriežot pēc vēsturiskās pieredzes, neizbēgami jāseko kritienam - atļaušos gandrīz apgalvot, ka tik labus Placebo mūziķus mēs neredzēsim vairs nekad, jo prognozējamais dabiskais apnikums ir stiprāks pat par ļoti lielu naudu.