Daudzas teritorijas to ieguvušas jau vairākus desmitus gadu senā pagātnē, bet liela daļa, pateicoties Eiropas Savienības direktīvu prasībām, un to izveide un apsaimniekošana tiek realizēta par dažādu starptautisku fondu līdzekļiem. Līdz pat 24. jūlijam ES notiek Putnu un Biotopu direktīvas grozījumu sabiedriskā apspriešana, kas ne tikai vides aizsardzības aktīvistiem un pētniekiem, bet ikvienam iedzīvotājam aktualizē jautājumu - kam mums vajadzīgas visas retās sugas un īpašās teritorijas, kurās saimnieciskās darbības un nereti arī rekreācijas iespējas ir ierobežotas?
Moricsala ir vecākais dabas rezervāts Latvijā un izslavēta ar savu romantisko auru - ne velti viesiem zināmās dziesmas liriskā varone grib, lai sirdsāķītis viņu tur aizved, kad ozoliem lapas sāk plaukt. Taču loģiski, ka minētais personāžs par šādu kaprīzi brīnās un pieri rauc, jo Moricsalā daba jau vairāk nekā simts gadu, cilvēka netraucēta, dzīvo savu dzīvi: sala atrodas stingrā režīma zonā un ir apmeklētājiem slēgta. Par nesaskaņotu salas apmeklējumu draud sods, uz tās var atrasties tikai ar speciālām atļaujām, kuras visbiežāk tiek izsniegtas tikai zinātnisku pētījumu veicējiem. Dabas Diena Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģiona vecākā eksperta un zoologa Viļņa Skujas un DAP Kurzemes reģiona direktora vietnieka un dabas aizsardzības daļas vadītāja Raita Čakstiņa pavadībā devās uz Moricsalu, lai izpētītu, kā notiek dabas rezervāta bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.
Unikāla, sena ekosistēma
Saskaņā ar Moricsalas dabas rezervāta likumu tas izveidots, lai saglabātu nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētītu tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošinātu izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību. Rezervāta kopējā platība, kas ietver Luziķērtes līci Usmas ezerā, Lielalksnītes salu un ūdens akvatoriju ap abām salām, ir 818,13 hektāru, bet pašas Moricsalas lielums mērāms vien 82,31 hektārā. Vilnis Skuja pastāsta, ka salas nelielā platība ir viens no iemesliem, kādēļ to apmeklēt nav ļauts ikvienam, - tik mazā teritorijā cilvēka ietekme būtu jūtama ātri, salas pastāvīgie iemītnieki - zvēri, putni un kukaiņi - tiktu traucēti, augi nomīdīti, iestaigātas takas. «Sala ir jāsargā, jo tā ir unikāla ar savu ekosistēmu, kas izveidojusies, jo vairāk nekā simts gadu dabas procesos nav iejaucies cilvēks, - citu tādu vietu Latvijā vairs nav,» uzsver V. Skuja. Moricsala ir iekļauta ES aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000. Latvijā aizsargājamās dabas teritorijas aizņem tikai 12% no kopējās sauszemes platības, citās Eiropas valstīs tādu ir vidēji virs 20%, tāpēc salīdzinoši neskarta daba ir nozīmīga Latvijas vērtība, kas jāsaudzē. «Vienmēr būs kāda sabiedrības daļa, kas ir ārkārtīgi merkantila un dabas vērtību mērīs pēc tā, cik kubikmetru malkas atrodas mežā vai cik kilogramu sēņu un ogu tur iespējams salasīt. Taču ir svarīgi kādu dabas teritoriju atstāt neskartu gan ainaviskās, gan konkrētu sugu specifikas dēļ. Neviens amerikānis nebrauks uz Latviju, lai padzīvotu viesnīcā Hilton, viņš šeit brauks baudīt dabu tādu, kāda tā nav nekur citur. Dabas aizsardzības sistēma veido noteiktu kopumu - jo vairāk atsevišķas vietas tajā ir vērtīgas, jo lielāka kļūst visas valsts kopējā vērtība. Cilvēks savā evolūcijā pavisam nesen ir «iznācis no meža», zemapziņā tā vēl joprojām ir vieta, kur mēs iederamies,» uzskata V. Skuja. Eksperts norāda arī uz to, ka Moricsalas un citu salīdzinoši neskarto dabas teritoriju nozīmīgums ar laiku tikai pieaugs, jo šādu vietu Latvijā kļūst arvien mazāk. «Dabas izmantošana peļņas gūšanai ir arvien intensīvāka, un, piemēram, izcērtot mežus un to vietā sastādot jaunaudzes, tie kļūst arvien jaunāki, bet daudzu putnu un kukaiņu sugu izdzīvošanai ir nepieciešams tieši vecs, dabiski attīstījies mežs, kāds ir Moricsalā,» skaidro R. Čakstiņš un rāda 250 gadu vecu priedi, kas aug Moricsalā, uzsverot, ka par vecu jau tiek saukts 120 gadu sens mežs.
Daba mainās un attīstās
Salā atrodamas vairākas īpaši aizsargājamas ķērpju un sūnu sugas, bet Usmas ezerā, ko šķērsojam, lai nonāktu Moricsalā, aug ūdensaugu suga - lokanā najāda Najas flexilis -, kas Latvijā sastopama ļoti reti, Kurzemē - tikai divos ezeros. Moricsala Latvijas mērogā ir unikāla ar šeit ligzdojošo zivjērgļu Pandion haliaetus blīvumu. Uz salas ligzdo vismaz četri pāri šīs sugas pārstāvju, un tā ir vienīgā zivjērgļu kolonija Latvijā. V. Skuja skaidro, ka putni par dzīvesvietu izvēlējušies Moricsalu neskartās un ūdeņiem bagātās vides dēļ, un vecajā mežā uz salas aug daudz lielu koku, kas spēj noturēt zivjērgļu smagās ligzdas. Daudzviet ornitologi lielajiem putniem palīdz, ligzdas veidojot un nostiprinot mākslīgi, taču Moricsalā tiek ļauts dabai tikt galā pašas spēkiem. Daudzviet Latvijā notiek biotopu kopšana, lai uzturētu tos nemainīgus, un jautājums - cik tālu un daudz cilvēkam vajag iejaukties dabas procesos, ir filozofisks un tikpat diskutabls kā centieni noskaidrot, vai pirmā bija vista vai ola. Vai cilvēka darbības tieši vai pastarpināti neietekmēta vide nemaz nevar pastāvēt? Moricsalas unikalitāte un vērtība slēpjas tieši tās dabiskajos attīstības procesos, skaidro V. Skuja: «Cilvēks nespēj pieņemt to, ka vairs nebūs kā iepriekš, bet dabā viss ir mainīgs. Vienmēr mainās klimats, augsnes apstākļi, var notikt citas ietekmes, tāpēc daba visu laiku attīstās, pārveidojas. Visvieglāk var kļūdīties, sākot iejaukties, kad domājam, ka zinām labāk, bet šādas rīcības pamatojums vienmēr ir subjektīvs. Kaut ko mainīt ir viegli, bet, lai atgūtu dabisko ritumu, vajadzīgs ļoti ilgs laiks.» Raitis Čakstiņš arī uzskata, ka reizēm ir noderīgi kādus procesus aizkavēt, lai kādu vietu dabā saglabātu nemainīgu kā eksponātu muzejā, bet ne tik unikālā vidē, kāda ir Moricsala.
Savas korekcijas dabas procesos salā ieviesuši lielie meža zvēri, kas salīdzinoši nesen sākuši tur dzīvot. V. Skuja rāda mazos ozoliņus, kam stirnas un brieži nokoduši galotnes, tādējādi aizkavējot to augšanu. Atrodam arī bebra nogāztu apsi, kam dzīvnieks noplēsis mizu. Spriežot pēc zobu atstātajām pēdām, secinām, ka bebra sadarbības partneris mizošanā bijis arī briedis. Dzīvniekiem nepieciešama zināma teritorijas platība, kurā iegūt pārtiku, bet sala nevar kļūt pārapdzīvota - ja aptrūksies ēdamā, dzīvnieki barības meklējumos dosies kur citur.
Cilvēkiem bieži ir uzskats, ka mežs jāattīra no kritušajiem kokiem, lai nesavairotos dažādi kaitēkļi, bet tie nemaz tik kaitīgi nav, jo barojas tikai trūdošajos kokos. Nokritušie koki sadaloties kļūst par mēslojumu augsnei un ir mājvieta vairākām kukaiņu paaudzēm, tās savukārt ir barība citiem zvēriem.