Apbrīnojuši strādīgumu
Seniore neslēpj - smagi strādājusi visu dzīvi un tagad, vecumdienās, vairs maz atlicis to īpašo prieka brīžu - savā mājā viņa dzīvo viena, pensija maza. Savulaik bijis kompanjons - sunītis, bet arī tas kļuvis vecs un devies uz citiem medību laukiem. Vairāk rūpes par kādu mājdzīvnieku Monikas kundze nav uzņēmusies, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka pašai vairs nav tik daudz spēka.
Taču prieka brīžus deviņdesmitgadnieces dzīvē sagādājot tuvinieki. Viņa stāsta: «Esmu dzimusi Latgalē. Pēc kara, kad sākās kolhozu laiks, abi ar vīru pārcēlāmies uz Jūrmalu. Slokā sākām būvēt mājiņu, ko uzcēlām divu gadu laikā. Nu Slokā dzīvoju jau 60 gadu.»
Līdz pat pensijai Monikas kundze strādājusi gaterī - kopumā 30 gadu. Vispirms bijusi parasta strādniece kokzāģētavā, tad pamazām virzījusies uz augšu. «Tolaik mani visi apbrīnoja, kā spēju strādāt tik smagu darbu, apbrīnoja un novērtēja manu strādīgumu,» lepojas Monikas kundze. Taujāta, kas bijuši viņas dzīves labākie gadi, seniore atzīst - skaistākie bijuši 16 kopā ar vīru pavadītie gadi. Diemžēl dzīvesbiedrs agri šķīries no dzīves - 46 gadu vecumā. «Agri paliku atraitnēs, un turpmākajā mūžā viss bija jāpaveic un jāsaniedz pašai, ar savām rokām,» saka Monika Orols.
Dārzs un mazdēliņš
No dzīves pirms vairākiem gadiem aizgājusi arī viena no viņas meitām, par ko Monikas kundze skumst joprojām, tomēr tuvinieki seniori nav pametuši. «Man prieks, ka otra meita, mazbērni, radi ik nedēļu atbrauc apciemot. Znots man ir kā pašas dēls. Viņi man atved visu, kas nepieciešams, jo pati vairs nevaru staigāt, pārvietojos invalīdu ratiņos. Sāp arī rokas - pirms gada vēl tamborēju, jo visu mūžu esmu bijusi liela tamborētāja, bet tagad izklaidei vairs atlikušas tikai avīzes, žurnāli, ko lasīt, vai televīzijas pārraides, ko paskatīties,» stāsta Monika Orols.
Taču viņas lielākais prieks ir dārzs, ko seniore joprojām kopj pati savām rokām un uzpasē. «Dārzs ir mans iedvesmas avots. Tajā audzēju puķes, garšaugus, apkārt mājai ir skaists dzīvžogs,» ar nepacietību gaidot vasaru, atzīst Monikas kundze.
Pērn pati, sēžot ratiņos, ar lāpstiņu sastādījusi saulespuķu dēstus. «Un, visiem par pārsteigumu, tās izauga vairāk nekā trīs metrus garas! Kad atbrauc mans otrs prieka avots - mazmazdēliņš Nils, kuram vasarā būs trīs gadiņi, ļauju viņam izskrieties pa dārzu. Viņš vēl ir ļoti mazs, bet jau pērn ņēma savu mazo lejkanniņu un devās aplaistīt puķes. Viņš ir tik jauks! Kad mazmazdēls pienāk klāt, apkampj, iedod buču vai mīļi pasaka paldies, esmu priecīga par šo dzīvi!» saka Monika Orols.