Pateicoties šīs nedēļas troksnim ap satiksmes ministra Aivja Roņa demisiju un nedienām ar valsts kontroliera vēlēšanu juridiskajiem un ne tik juridiskajiem aspektiem, tā pavisam nemanāma palikusi kāda cita ziņa. Ir publiskots kāds Eiropas Komisijas ziņojums par Latviju, kurā līdz ar nu jau parasto uzslavēšanu ir mums arī bargi pakratīts ar pirkstu. Par ko?
Eiropas Komisija pārmet Latvijas valdībai «zināmu atslābumu», kas it kā ir novedis pie politiskajiem soļiem, kuri ir pretrunā ar EK rekomendācijām Latvijai. Kas konkrēti? Un te ir tas interesantais. EK pārmet pieņemto lēmumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu, kā arī šī nodokļa tālāko samazinājuma stratēģiju tuvākajiem trijiem gadiem. Un vienlaikus - EK pārmet, ka nav palielināts neapliekamais minimums, lai palīdzētu maznodrošinātajiem, kā arī - ka tiek plānota garantētā minimālā ienākuma samazināšana (domāts izdzīvošanas minimuma pabalsts?).
Interesanti ir pārtulkot šīs rekomendācijas Latvijas iekšpolitiskās ainas valodā. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas plāns ir zināms kā viens no galvenajiem Reformu partijas jājamzirdziņiem. Savukārt neapliekamais minimums un rūpes par nabadzīgajiem, sevišķi strādājošajiem nabagiem, - tā ir tagad sāktā Vienotības politika, kuras spicē patlaban kareivīgi izvirzījusies Ilze Viņķele. Ar diezgan skaļu publisku pieteikumu, starp citu, arī šonedēļ. Jautāsiet - kur problēma? Problēma ir tāda pati kā tajā slavenajā O'Henrija stāstā - zirgs divus nepanesīs. Proti, disciplinēts budžets ar mazu deficītu abas šīs lietas var nepanest. Starp tām, iespējams, būs jāizšķiras. Un tad kā ļoti spēcīgs papildu arguments var noderēt padomi no malas - EK norādījumu izskatā. Tad nu sanāk - ka Dombrovskis, kas Valdis, debatē ar Dombrovski, kas Vjačeslavs… caur Briseli.
Turklāt jāsaprot - pašreiz Ilzes Viņķeles personā pedalizētā Vienotības sociāli atbildīgas politikas lēkme nav tikai nejaušs filantropisma uzliesmojums. Tam pamatā ir arī pietiekami precīzs politisks aprēķins. Skatoties uz lienoši augošo Saskaņas centra reitingu, Vienotības cilvēki skaidri apzinās, ka ar makroekonomisko veiksmi vairs tālu neaizbrauksi, ka vajadzīga mikroekonomika konkrētu cilvēku konkrētās kabatās. Pacietīga jau ir tā latviešu tauta, taču katrai pacietībai ir savs mērs. Šo atskārsmi apliecināja jau Valdis Dombrovskis savā Jaungada uzrunā. 2014. gada Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Galvenais ģeopolitiskais makromērķis - eiro ieviešana - būs jau sasniegts, un zināmā mērā, kā tas notika arī tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, uz brīdi iestāsies tāds lielu orientieru samulsums. Un cilvēki tā stiprāk piedomās par sevi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tik pieredzējuši politiķi kā Vienotība labi saprot, ka uz nākamajām vēlēšanām jāiet ne tikai ar makroveiksmi (it sevišķi, ja tās lielākā izpausme - iestāšanās eirozonā - jau būs vakardienas zupa), bet arī ar mikroveiksmītēm. Un vislētāk ir šīs veiksmītes sagādāt tiem, kam pašreizējā bāze ir tik pieticīga, ka katrs papildu lats būs liela laime (pensiju indeksācija, neapliekamā minimuma paaugstināšana pēc, iespējams, progresīvas skalas, atvieglinājumi par apgādāmajiem, minimālās algas celšana). Un arī apziņa, ka tieši par viņiem, dzīves pabērniem, speciāli ir padomāts. Tas arī būs politiski daudz efektīvāk, nekā vienādi visiem ko uzlabot par vienu procentu. Vienu vārdu sakot - Vienotība griezīsies pa kreisi. Kas, starp citu, nav nekas ārkārtējs, jo Latvijā ir raksturīgi, ka mums nav kreiso vai labējo partiju, bet ir valdošo partiju noslīdēšana pa labi vai pa kreisi varas saglabāšanas nolūkos. Bet jebkurš kreisums šo to maksā, un tad paredzami strīdi ar koalīcijas partneriem - kas un no kādas naudas šo kreisumu apmaksās.
Un vēl - manuprāt, Ilzei Viņķelei būtu vērts speciāli piesekot. Nav nekāds noslēpums, ka pat Vienotības augstākajos kuluāros neformāli runā par to, ka kaut kā tas mūsu Valdis Dombrovskis ir atšālējies. Protams, savs darbiņš viņam padarāms, eiro jāievieš, bet pēc tam būtu jāskatās pēc kāda, kam jaudīgāks motors. Un lai nu kas, bet tāds samērā ciets motors Ilzei Viņķelei noteikti piemīt. Jā, viņai arī ir bijušas atsevišķas tā sauktās komunikācijas neveiklības problēmas, bet kaut kā viņai ir izdevies vienmēr pēc tā noskurināties, savākties un bliezt tālāk. Un var tikai apbrīnot, kā viņa māk neizdabāt un nebaidīties no masu medijiem. Tāda latviska versija Mārgaretai Tečerei, dzelzs lēdija. Ar rūpēm par nabagajiem… Starp citu, dzelzs lēdija ar rūpēm par «mazo cilvēku» ir samērā toksisks degmaisījums, uz ko daudzi var pavilkties.
Kad skatās kandidātus, kas pašlaik tiek pieteikti cīņai par Rīgas mēra amatu, patiešām rodas doma, ka varbūt Latvija iepeld tādā sieviešu zvaigznājā. Saeimas priekšsēdētājs - sieviete, Rīgas mērs - sieviete. Un kāpēc arī ne premjers? Un vēl jau atklāts ir jautājums, uz kādu posteni ir sadomājusies Inguna Sudraba. Varbūt patiešām mēs, tie latviešu veči, esam atšālējušies…