Lietus maina pasauli
Ūdens ir visur. Negaidīti tas atnes un uzdāvina kaut ko - kādu prieciņu, kādu sarunu, atklāsmi vai gliemežvāku. Vēl negaidītāk tas mēdz arī atņemt. Tikpat un vēl vairāk. Līdzīgi ir ar sievietēm - viņas ienāk mūsu dzīvē, piešķir tai krāsas un sajūtas un tad pēkšņi izkāpj no tās kādā ne mūsu būvētā stacijā, izkāpj un aiziet. Un aiznes līdzi lielāko daļu no tā, kas darījis prieku. Vienkārši pievāc sev. Tādas viņas ir. Jo mēs paši viņām reizēm dodam, deleģējam šo augstākās varas izpausmi, spēju mainīt mūsu dzīves. Interesantākais ir tas, ka viņas nekad to nav lūgušas, tās, kurām mēs ļaujam tā ar sevi izrīkoties. Tās, kuras lūdz vai pieprasa, nekad netiek pie privilēģijām, kuras mēs brīvprātīgi atdodam viņu vienlīdzīgākajām māsām. Tām, kuras atstāj pēdas mūsu dzīvēs.
Garstāsta Amaya klejotājs varonis Pols, pūķa nāvētājs un siržu lauzējs, ir apceļojis daudzas zemes, mācījies daudzas lietas un izbaudījis dažādas jūtas un sajūtas. Pēc vairāku gadu prombūtnes ieklīdis Austrumos, pašā Honkongā, metropolē ar daudzām sejām un sirdīm, pūķī, kas var gan norīt un izdir..., gan uzpūst dzīvinošu elpu un atdot jaunību, Pols klīst starp masāžas saloniem, vecām, apdrupušām jūtām pret satriecošu garkāji blondīni Lori un nezināmu būtni, kam viņš vēlētos ļaut mainīt sevi pašu pret kaut ko savādāku. Ja viņai būtu laiks un vēlēšanās. Iemesli un iegansti atrodas, satikšanās ir īstas, tās kaut ko sola. Nakts lietus, tas, kurš kopš bērnības ir nesis pārmaiņas, klusi čabinās aiz loga. Ārpusē. Bet pārmaiņas rodas iekšpusē, vismaz tā vienmēr ir bijis. Un lietus ir apsolījums, ka viss vēl var notikt.
Mums katram ir dzīve
Amajai ir pašai sava, ārkārtīgi klusa un rāma dzīve - darbs masāžas salonā, vīrs, ar kuru liela daļa mūža nodzīvota, dēls, kurš dodas jūrā, lai ķertu lielas un mazas zivis, un vīrabrālis. Kaut kas tajā tomēr pietrūkst, jo velosipēds, ar kuru mazā sieviete pārvietojas pa trokšņaino un ļaužu pilno Honkongu, čīkst kā nelabais. Čīkst. Kliedz pēc kaut kā savādāka. Cita. Bet tā ir tikai lieta, pussalūzis velosipēds, kurš izrāda jūtas, tās, kuras gruzd kaut kur zemdegās, nepamanītas.
Un tas nav Toma Veita salūzušais velosipēds no Broken bycicles, tik rietumnieciskās noskaņās skumjās dziesmas. Austrumu velosipēda čīkstoņa ir tikai smalks mājiens, nevis rīcības plāns. Interesanti, ka latvietis, lai gan daudz apkārt ceļojis latvietis, ir spējis tik ļoti precīzi atainot austrumniecisku dzīves uztveri un domāšanu. Nu, vismaz man kā rietumniekam (kā vēsturniecei, he, he) liekas, ka tas ir izdevies. Radīt noskaņu. Parādīt atšķirību.
Tīri austrumnieciska, manuprāt, ir izvairīšanās runāt un pat domāt par neērtām lietām. Izvairīšanās sadzirdēt to, ko nevēlas. Mēs te, Rietumos, arī izvairāmies dzirdēt to, kas neliekas vajadzīgs, taču jūtamies vainīgi. Kaut kur sirds dziļumos. Spēlējamies ar sievietēm un drusciņ mokāmies paši sevī. Atdodam sevi, tādus pussalauztus, kādās nebūt rokās un gaidām brīnumu. Un arī Pols gaida.
Kā īsts rietumnieks. Brīnumu, kurš mainīs dzīvi. Mazliet skumji ir būt vīrietim. Bet vīrieši ir tie, kas saka atvadas, tie, kas iet pasaulē, atstājot sievietes gaidām. Ja vien viņas jau pirms šīs aiziešanas nav izkāpušas no vilciena ar nosaukumu «mēs» kādā tālā un sev vien zināmā stacijā. Bet to mēs uzzinām tikai kaut kad vēlāk, un esam veiksmīgi iemācījušies radīt ilūziju, ka tā ir mūsu izvēle. Līst lietus. Ir nakts. Un es aizveru grāmatu un iemiegu. Zvaigznes nav redzamas, bet sapņiem tas netraucē it nemaz. Un sievietei manā sapnī ir ieslīpas acis. Viņa varbūt nolīs arī pār mani.