Vērienīgās militārajās mācībās Kevadtorm Igaunijas ziemeļu daļā šonedēļ piedalīsies gandrīz divi simti latviešu karavīru un arī viena mazāka lietuviešu vienība. Vārds «vērienīgās» lietojams vairāku iemeslu dēļ - gan šajās mācībās aptvertās lielās teritorijas dēļ - garumā vien ap 100 kilometru -, gan iesaistīto militārpersonu skaita ziņā - pāri par tūkstoš cilvēkiem. Ne mazāk interesanti, ka viss notiek pavisam reāli - parastā vidē ar civiliedzīvotāju apdzīvotiem ciematiem, viensētām un saimniecībām, nevis slēgtā poligonā. Tieši tā, kā tas notiek īstos kara apstākļos, kur civiliedzīvotāju ērtībai un drošībai ne vienmēr ir pievērsta galvenā uzmanība. No militārā viedokļa interesants šķiet arī Kevadtorm (Pavasara vētra) scenārijs, kurā igauņu bruņoto spēku vienības pēc atkāpšanās rietumu virzienā pāriet uzbrukumā un uzveic pāri valsts robežai ienākušo pretinieku.
No ziemeļu kaimiņa ir ko pamācīties, un tas redzamas arī šajās mācībās. Tur nedzirdēt žēlojamies igauņu zemniekus, ka viņiem izbraukāti lauki vai saimniecēm cietuši puķudārzi. Te gan jānorāda, ka visi nodarītie zaudējumi tiek fiksēti un no aizsardzības spēku finansēm atlīdzināti. Būtu vērts saprast, kā igauņiem izdevies panākt tādu izpratnes līmeni, kas ļauj sabiedrībai vienoti darboties valsts aizsardzības spēju nodrošināšanā. No kurienes izpratne, ka pašu igauņu vietā (vispirms!) Igauniju neviens nesargās? Iespējams, igauņi to labāk apzinājušies par latviešiem, tāpēc varējuši vieglāk vienoties, kāds militāri tehniskais nodrošinājums valsts bruņotajiem spēkiem vispirms nepieciešams. Tāpēc tagad viņiem ir daudz kā, par ko Latvijas armijā vismaz pagaidām var tikai sapņot. 2% aizsardzībai nav vienīgi jautājums par naudu, tas vēl vairāk ir jautājums par domāšanu, par atbildību savas valsts nākotnes priekšā.
Tagad atdarināšanas cienīgu piemēru mums devusi arī Lietuva, kur visas lielākās politiskās partijas vienojušās, ka aizsardzības budžetam nākotnē jāsasniedz 2% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat jārīkojas arī Latvijai, un šajā ziņā Baltija varētu kļūt par piemēru tām alianses valstīm, kuras joprojām bezrūpīgi grēko ar nesamērīgi zemu aizsardzības budžetu. Šis nav labs laiks aicināt Eiropas valstu līderus palielināt bruņoto spēku finansējumu. Pārlieku ilgi bijis iespējams ērti dzīvot amerikāņu aizgādniecībā. Taču vajadzētu saprast, ka ASV nav pienākums mūžam rūpēties par «nabaga» sabiedrotajiem eiropiešiem, kuri patiesībā tik trūcīgi nemaz nav. Arī Latvijā jāsaprot, ka nepastāv kaut kāds mistisks NATO, kas tūlīt atnāks palīgā. NATO esam mēs paši, tādēļ par Latvijas drošību vispirms jārūpējas mums pašiem.