Atkal saasinās viedoklis, ka radošo profesiju pārstāvjiem aktīvāk jāiesaistās sabiedriskajos notikumos. Otra nostāja - katram pēc labākās sirdsapziņas jādara tas, ko vislabāk prot. Skaļi runājot, vai tici, ka ar savu topošo izrādi Liepājā vari padarīt Latviju labāku?
Skaļi runājot, - jā. Ja godīgi taisi izrādi, tu nevari nedomāt, kāds cilvēks izies no zāles. Tas ir mans profesionālais pienākums. Būtu dīvaini, ja es taisītu tādu izrādi, lai viņš iznāktu no zāles stulbāks un muļķāks. Jautājums - kurš darīs to, kas man ir jādara? Manā dzīvē būtu varējis būt brīdis, kad varēju reāli iesaistīties sabiedriskajā darbībā, bet šobrīd, domāju, - vairs ne. Bet nebūšu pirmais, kurš gāna māksliniekus, kas iet politikā. Ja viņš gatavs ziedot savu dzīves laiku, domāju, iespējams kaut ko izdarīt, kāpēc ne? Bet uz diviem beņķiem gan nav iespējams sēdēt.
Esi teicis, ka tavu jauno izrādi iedvesmojusi igauņu režisora Prīta Pedajasa burvīgā izrāde Epas Pillarpartas podniekdarbnīca. To rādīja tik sen. Kāpēc tik ilgi gaidīji?
Jā, tas bija pirms divdesmit gadiem! Tolaik pats strādāju Pērnavas teātrī. Noskatoties biju šausmīgi pozitīvas skaudības pārņemts. Gribējās ko līdzīgu, bet domāju - kur nu man, augt un augt. Tagad man Herberts Laukšteins (Liepājas teātra direktors - red.) piedāvāja kā beidzamai spundei (smejas). Esot materiāls, neviens negribot ņemt. Kad ieraudzīju nosaukumu, man nebija ilgi jādomā.
Vai paliksi pie mīlas trijstūra un cilvēku attiecību pinekļiem, vai izmantosi šo materiālu, arī lai komentētu igauņu mentalitāti, kas tagad gandrīz vai modes lieta?
Nē, nē, ar igauņu mentalitāti nebūs nekāda sakara. Patiesībā nezinu divas citas tautas, kas būtu tik ārkārtīgi līdzīgas. Varu to teikt, jo diezgan labi pazīstu igauņus. Tas, ko latvieši dara, ir vāja cilvēka zobošanās, lai sajustos stiprāks. Igauņiem vienkārši trāpījušies daži reālāki vīri.