Ar šo sajūtu ir saskārusies liela daļa pieaugušo bērnu vecāku. Ineses likteņa biedre Anita (52) atzīst, ka jāprot šo aizvainojumu un vientulību neielaist sevī, jāmācās dzīvot sev. Anita pēc šķiršanās no vīra un bērnu aiziešanas sākusi rakstīt dienasgrāmatu, kas palīdzēja pārvarēt depresiju.
Tumsas, gaismas pieraksti
Anitai nelielo ādas blociņu uzdāvināja bijušie darba kolēģi dienā, kad viņa štatu samazināšanas dēļ tika atlaista no darba. Novēlējums bijis - lai lappusēs tiktu ierakstītas tikai labas domas. Darba zaudēšana vienlaikus sakritusi ar krīzi ģimenē. Tāpēc daudziem bijis pārsteigums, ka Anita aizgājusi no pašas iekoptām lauku mājām, noīrējusi nelielu istabiņu pilsētā un beidzot jutusies laimīga, kaut arī pēkšņi atklājušās smagas veselības problēmas. Tomēr viss pamazām nokārtojies, un viņa uzskata, ka tieši dienasgrāmatas pieraksti ir palīdzējuši, jo pieaugušajiem bērniem viņa ne visu ir stāstījusi - lai neapbēdinātu. «Atceros no savas jaunības, ka arī pati ne tik bieži vēlējos apciemot mammu, jo bija savas skriešanas. Vai es daudz iedziļinājos, kā mamma toreiz jutās? Tāpēc tagad nenosodu dēlu, kurš piezvana tikai tad, kad pats ir nelaimīgs, jo sastrīdējies ar meiteni.»
Anita domā, ka Inesei vajadzētu meklēt domubiedrus vienaudžu vidū, nevis lolot sevī sāpi, ka bērni ir aizmirsuši. Inese stāsta, ka pēc vīra nāves gribējusi otrreiz apprecēties, taču toreiz bērni pret šo ideju izturējušies noraidoši. «Kad nomira vīrs, nevajadzēja tik daudz domāt par bērniem, vajadzēja meklēt draugus, taču man likās, ka vajag dzīvot bērnu dēļ.» Ineses vienīgais laika kavēklis tagad ir portāls draugiem.lv, taču laukos ir pieejams tikai lēnais interneta pieslēgums.
Saiti nedrīkst pārraut
Arī mazpilsētas bibliotēkas vadītāja Ilze (51) šogad zaudējusi vīru, bet abi bērni dzīvo tālu no mājām. Viņai vissvarīgākais ir sajust, ka bērni nav zaudējuši smalko, trauslo saikni ar dzimto māju. «Meita Sanita (23) jau piekto gadu studē un strādā Rīgā. Smags bija viņas prombūtnes sākums, bet tagad esmu pieradusi. Lielā attāluma dēļ uz mājām atbrauc pāris reižu mēnesī, bet jūtu, ka grib uz mājām, un man tas ir svarīgi,» saka Ilze. Vakaros viņa skatās televīziju un sarakstās ar bērniem draugiem.lv vai arī runā pa telefonu, izmantojot bezmaksas tālsarunas. «Tā jau ir realitāte, kas jāpieņem, - bērns izaug un aiziet savā dzīvē. Manī nav aizvainojuma, tikai negribētu zaudēt saikni ar viņiem! Arī no lauku mājas uz dzīvokli negribētu aiziet, jo kur tad bērni atbrauks ar savām ģimenēm?» - tā Ilze.