Augstāko amatpersonu teiktajam publika pašsaprotami piešķir lielāku nozīmi, pat ja ir skeptiski noskaņota pret «vārdiem» (salīdzinot tos ar «darbiem»). Un, lai cik īdzīgi daudzos gadījumos esam pret šīm amatpersonām, nevar teikt, ka Latvija būtu aplaimota ar vadītājiem, kuri ar saviem izteikumiem regulāri uzjautrinātu publiku. Premjers Kučinskis, šķiet, izvēlējies vispareizāko izteiksmes stilu - «labāk paklusēt, ja nav ko teikt» -, prezidents Vējonis nereti padodas kārdinājumam izvērsti izteikties, pat ja tas nav nepieciešams. Tomēr, atkārtošos, rupju kļūdu nav. Tas gan nenozīmē, ka amatpersonām nebūtu jāpadomā, ko viņu it kā gana loģiski izkārtotie izteikumi var nozīmēt citā kontekstā.
Daži piemēri. Vējoņa un Kučinska kopīgā preses konference 24. augustā. Komentējot ASV viceprezidenta Rīgā pausto, prezidents steidz atkal un atkal uzsvērt, ka varas aprindas saprot, cik nepieciešama investoriem ir sakārtota tiesu sistēma, korupcijas apkarošana utt. Var tikai sparīgi māt ar galvu, tomēr, tik bieži dzirdot šo vides sakārtošanas saistību ar ārvalstu investoru vēlmēm, rodas jautājums: vai tad taisnīga tiesa un mazāka korupcija pirmkārt nav jānodrošina Latvijas t. s. parastajiem iedzīvotājiem? Atļaušos apgalvot, ka «nepiekasos vārdiem»: amatpersonu retorika laiku pa laikam liek domāt, ka potenciālo investoru viedoklis ir svarīgāks par šeit dzīvojošo. Viedokļi, intereses var sakrist, pretrunu nav, vienkārši šādi salikti akcenti, kā saka, griež ausīs.
Kontekstā ar nākamā gada budžetu amatpersonu paustais par veselības nozari vispārinot ir šāds: papildu finansējums ir nepieciešams, tas arī tiks gādāts, tomēr vispirms nepieciešama ir sistēmas reforma, lai nauda tiktu izlietota jēdzīgi. Atkal var piekrītot māt ar galvu, tomēr būtu svarīgi, lai šo situācijas aprakstu papildinātu precizējumi - kur naudas izlietojums nav pareizs. Pretējā gadījumā tādiem kā vainīgiem jājūtas visiem sistēmā strādājošajiem, kas nav taisnīgi. Skaidrs, ka amatpersonas nedomā, ka kaut kāda atbildība jāuzņemas visai nozarei, tomēr, ja nepilnības netiek konkrēti nosauktas, vispārinošas kolektīvās vainas iespaids rodas.
Visbeidzot tracis ap zemkopības ministra «vakariņām Lietuvā». Var saprast Dūklava piktumu, ka viņam, kā saka, jāpierāda, ka neesi kamielis, tomēr, ja viņš sper laukā, cik viņam «apnikusi» visa šī ažiotāža un žurnālistu «muļķīgie jautājumi», tad «nolasās» tas, ka ministram vispār liekas kaitinoša publikas vēlme uzzināt, ar ko viņš tiekas, kopīgi cilā galda piederumus un varbūt vēl ko. Ir atšķirība starp «varu tikai vēlreiz apliecināt, ka...» un «negribu runāt tāpēc, ka neredzu iemeslu».