No nenoteiksmes teiksmē
Pašreizējās Latvijas kalnu slēpošanas sistēmas atskaites punkts datējams ar 2005. gadu, kad tika ievēlēta jauna LSS valde ar jaunu attīstības vīziju un konkrētiem mērķiem. «Agrāk kalnu slēpotāju sistēmai Latvijā nebija pēctecības. Jā, bija vietēja mēroga sacensības visās vecuma grupās, taču nebija nekādu garantiju, ka pēc dalības junioru apritē sekos arī mači pieaugušo konkurencē. Tad viss bija vienkārši - ja pašam sportistam vai viņa vecākiem ir vēlme un nauda, viņš var braukt uz sacensībām un treniņnometnēm. Ja nav - piedod, tās ir tavas problēmas… Tagad ir citādi. Labākie Latvijas sportisti iekļūst izlasē ar iespēju trenēties un piedalīties starptautiskās sacensībās. Jā, apstākļi Latvijas izlasē varbūt arī nav tie labākie, ja salīdzinām ar Austrijas, Šveices, Norvēģijas izlasi, taču viss nepieciešamais progresam ir,» jauno Latvijas kalnu slēpotāju sagatavošanas kārtību atklāj Doršs. Par to, cik šī sistēma ir lietderīga, liecina fakts, ka Latvijas kalnu slēpotāji ir labākie Baltijā un ir konkurētspējīgi Austrumeiropas reģionā.
Lai vietējo sportistu rezultāti turpinātu uzlaboties, nepieciešamas papildu investīcijas. Par spīti trekno gadu beigām, LSS budžets kalnu slēpotājiem pēdējos piecos gados ir aptuveni vienā līmenī. «Nevarētu teikt, ka krīzes sekas nejūtam nemaz, taču mūs tā skārusi mazāk nekā dažu citu sporta veidu pārstāvjus. Mūsu kalnu slēpotāji nekad nav bijuši atkarīgi no valsts, mūsu sportisti nav bijuši Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), līdz ar to valsts ekonomikas faktori mūsu iespējas maz ietekmējuši. Vienmēr bijām atkarīgi no Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) līdzekļiem un sponsoriem,» skaidro Doršs.
Liela daļa sponsoru palīdz graudā, nevis naudā. «Sponsoru, kas atbalsta finansiāli, ir grūtāk atrast, tāpēc orientējamies uz tiem, kas var palīdzēt ar inventāru, kas arī ir ļoti svarīgi. Piemēram, varētu nopirkt visiem izlases dalībniekiem jaunus tērpus, bet tad viņi ar tiem varētu slēpot tikai Latvijas kalnos, jo braucieniem uz sacensībām un treniņiem ārzemēs naudas nepietiktu. Šobrīd esam iemanījušies sadalīt pieejamos resursus mērķtiecīgi.»
Ar vienu kāju elitē
Pārrāvumam Latvijas kalnu slēpotāju dalībai Pasaules kausa izcīņas posmu sacensībās februārī tiks pielikts punkts. Pēdējais latvietis, kas tur piedalījās regulāri, bija Ivars Ciaguns. No 8. līdz 12. februārim Sočos PK posma gaisu apostīs Roberts Rode. «Teorētiski Latvijas sportisti varētu piedalīties katrā PK posmā, taču jābūt reālistiem - pagaidām viņi nevar konkurēt ar pasaules labākajiem. Uz Sočiem jābrauc kaut vai tikai tāpēc, ka šī būs pēdējā iespēja iepazīties ar olimpisko spēļu trasi. Ir doma reizi pa reizei mūsu labākos slēpotājus aizsūtīt uz PK posmiem, lai iebāž tur vienu kāju un lai novērtē augstāko klasi. Tas sportistam var palīdzēt izprast, kas jāuzlabo un pēc kā vajagdzētu tiekties. Ja Kristaps Zvejnieks un Lelde Gasūna sezonas beigās būs labā fiziskajā kondīcijā, tad arī viņi izmēģinās spēkus elitē,» atklāja Doršs.
LSS plānos ietilpst pakāpeniski sagatavot pašmāju labākos kalnu slēpotājus regulārai dalībai PK posmsos. Pagaidām pieredze tiek krāta zemākas raudzes sacensībās. «Kalnu slēpošanas sacensību hierarhijā pēc PK seko Eiropas kausa (EK) posmi un Starptautiskās FIS sacensības. EK konkurence ir ļoti tuva PK. Mūsu sportisti visbiežāk piedalās FIS sacensībās. Tajos no mūsu labākajiem sportistiem var prasīt cīņu par pjedestālu. Uzkrājot pieredzi un turpinot strādāt, par pamatsacensībām varēs kļūt PK posmi.»
Lai arī Soču olimpisko spēļu normatīvi vēl nav zināmi, LSS plāno vismaz trīs kalnu slēpotāju sagatavošanu. «Van-kūveras olimpiskajām spēlēm A normatīvs bija labākais piecsimtnieks pasaules rangā. Šobrīd mums tādi ir trīs: Roberts Rode, Kristaps Zvejnieks un Lelde Gasūna. It kā viņi tur ir stabili un zemāk slīdēt nevajadzētu, varbūt līdz tam laikam vēl kāds mūsējais ielauzīsies pasaules Top-500»
Šobrīd Latvijas izlasē ir arī Kaspars Daugulis, Kristaps Blūms, Roberts Briška, Liene Fimbauere un Evija Benhena.