Mēs jau tajos laikos nezinājām, ka tuvas attiecības sāk veidoties ne vien starp ASV un PSRS valstiskā, bet arī Reigana un Gorbačova (vēlāk Buša vecākā un Gorbačova) ģimeņu līmenī, ka PSRS līderis «sūdzas» amerikāņu prezidentam par saviem reakcionārajiem ģenerāļiem un drošības iestāžu darbiniekiem, ka Raisa Gorbačova nekautrējas apraudāties uz Barbaras Bušas pleca un atzīstas, ka viņai diemžēl jāatgriežas Maskavā, kur tik ļoti neieredzot viņas vīru. Mēs nezinājām, ka ģimeņu līmenī ciešas attiecības ir ASV valsts sekretāra Beikera un PSRS ārlietu ministra Ševardnadzes ģimenēm un ka padomju ministrs privātās vakariņās savā Maskavas dzīvoklī izsakās, ka Padomju Savienībai kā valstij ir jāpastāv, bet Ševardnadzes kundze neslēpj, ka viņa tic savas dzimtenes Gruzijas brīvībai. Mēs vēl nezinājām, ka lieli draugi ir bijušais padomju vēstnieks Kanādā Aleksandrs Jakovļevs (vēlāk «perestroikas arhitekts» un Gorbačova iedvesmotājs, arī antikomunists) un Kanādas premjers Trudo. Mēs daudz ko nezinājām, kas tagad izlasāms valstsvīru memuāros.
Mēs nezinājām, ka Maskavā pēc stažēšanās Polijā un Čehoslovākijā kompartijas centrālkomitejas sekretariātā sāka strādāt citas domāšanas partijas amatvīri, piemēram, liela ietekme uz Gorbačovu bija filozofijas zinātņu doktoram Aleksandram Cipko, kurš centās pārliecināt jaunos padomju vadītājus atzīt poļu Solidaritāti un centās diskreditēt marksismu. Centrālkomitejas sekretariātā strādāja grupa amatpersonu pēc citas pieredzes apgūšanas Čehoslovākijā. Kad Gorbačovs nāca pie varas, ar šiem revizionistiem zem perestroikas karoga regulāri sāka darboties jaunais PSKP CK ideoloģijas sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, kurš bija atgriezies no 10 gadu piespiedu prombūtnes PSRS vēstnieka amatā Kanādā.
* * *
Mēs nezinājām, ka ar Ševardnadzes akceptu, gatavojot Ronalda Reigana valsts vizīti Maskavā (pirmoreiz pēc 17 gadiem Maskavas Kremlī ieradās ASV prezidents), toreizējais valsts sekretārs Džordžs Šulcs tikās ar vēl neseno disidentu un trimdinieku, Nobela balvas ieguvēju akadēmiķi Andreju Saharovu viņa dzīvoklī. Disidents, cilvēktiesību cīnītājs un atomfiziķis kritizēja un noraidīja amerikāņu projektu prasīt no Maskavas plašāku izceļošanu no PSRS, teikdams, ka tas nav liels jautājums, jo esot jāpaģēr radikālas politiskas reformas Padomju Savienībā, jo tad brīvi pārvietoties varēs ne vien atsevišķi cilvēki, bet visi, kas to vēlas, ka jāprasot steidzīga padomju bruņoto spēku pilnīga izvešana no Afganistānas. Kāpēc Kremļa jaunajiem vadītājiem vajadzēja Saharova līdzdalību Reigana - Gorbačova sarunām Kremlī? Esmu par to daudz domājis. Lai pierādītu jaunu padomju kursu ASV augstākajai vadībai? Vai arī tāpēc, ka padomnieki un eksperti bija pārliecinājuši Gorbačovu, Jakovļevu un Ševardnadzi, ka ģeniālais zinātnieks un brīvības cīnītājs Andrejs Saharovs ir savas dzimtenes patriots, jo vēlas to pārveidot par demokrātisku pasaules valsti? Katrā ziņā skaidrs ir viens - juzdami prettiesiski un mākslīgi izveidotās megaimpērijas bojāeju, jaunie vadītāji mēģināja iegūt Rietumus, īpaši ASV, sev par sabiedrotajiem. Bruņoto spēku izvešana no Afganistānas tika pabeigta 1988. gada 15. maijā - tātad divas nedēļas pirms Reigana ierašanās Maskavā, kur viņš publiski izteiksies, ka PSRS vairs nav ļaunuma impērija. Pirms tam ASV vēstnieks Padomju Savienībā Džeks Metloks (mans labs partneris 90. gadu sākumā Maskavā) noliks savam prezidentam uz rakstāmgalda sensacionālu dokumentu - tēzes paredzētajai Padomju Savienības 19. konferencei, kurai bija jāsākas jūnija beigās - tātad 28 dienas pēc Reigana atvadīšanās no sava jaunā drauga Mihaila Gorbačova.
«Pēc šīs konferences Padomju Savienība nekad vairs nebūs tāda kā agrāk,» prezidentam Reiganam teiks vēstnieks Metloks. Vai mēs to zinājām, sanākdami uz Rakstnieku savienības un citu radošo savienību plēnumu 1. un 2. jūnijā? Cik lieliska sagadīšanās! - tieši šajos datumos ASV - PSRS līderi sāka vēsturiskās sarunas Maskavas Kremlī. Droši vien savās politiskā šahista ģeniālajās smadzenēs to bija izskaitļojis Mavriks Vulfsons, pirms teica slaveno runu radošo darbinieku plēnumā.
* * *
Bet jau pirms 1. un 2. jūnija bijām pamanījuši kādu it kā nejaušu, bet absolūti nedzirdētu tēzi no Gorbačova mutes, gan tiekoties ar Rietumu valstsvīriem, gan ar saviem augstāka un zemāka ranga partokrātiem. Tā nejaušā frāze skanēja - «mums ir jādod priekšroka vispārcilvēciskām vērtībām šķirisko vērtību vietā». Pasaules intelektuāļi to uztvēra nepārprotami - kā netiešu atteikšanos no marksisma, ja pār šķiriskumu jādominē vispārcilvēcībai.
Vēstnieka Metloka domas lasāmas arī viņa latviski izdotajā grāmatā Reigans un Gorbačovs: «Vairākums komunistu dūžu vienkārši nesaprata, ka Gorbačovs tiešām vēlas pārmaiņas... Tā nu Gorbačovs dabūja gandrīz visu, ko gribēja. Politbirojs un Centrālkomiteja atteicās tikai deklarēt, ka Padomju Savienībā jābūt plurālistiskai politiskajai sistēmai. Viņi neatbalstīja ideju, ka komunistiskajai partijai varētu būt konkurenti. Bet, protams, ja sāktos citas reformas, Komunistiskā partija nespētu izvairīties no konkurentiem. Daudzi to saprata tikai tad, kad jau bija par vēlu.»
Te, manuprāt, arī rodams Latvijas Tautas frontes panākumu pilnais ceļš, kad 19. konference bija nostrādājusi kā pierasto rutīnu apsteidzošs spēks un kad Reigana - Gorbačova vienam otru izprotošās politiskās un cilvēciskās attiecības veda cilvēci uz priekšu. Stagnanti attapās, kad jau bija par vēlu arī Latvijā. Konferences rezultātā īstenotās pārmaiņas likvidēja partijas kontroli pār valsti, garantēja brīvas vēlēšanas un nodrošināja reālu varu ievēlētajiem, kā arī veidoja neatkarīgu tiesu varu. Tās bija aukstā kara beigas.
Pretspēkam atlika vien agonijas pārņemti bruņoti agresijas akti. Viļņā un Rīgā lija asinis 1991. gadā, bet Tallinā uzbrukumu tautai apturēja Boriss Jeļcins.
* * *
Rakstnieku savienības valdes, īsāk sakot - radošo savienību plēnumā, neskatoties uz lielajām patiesībām, ko pateica Mavriks Vulfsons, Arnolds Klotiņš, Jānis Stradiņš, Džemma Skulme, Māra Zālīte, Andris Kolbergs, mūsu pieņemtā visai demokrātiskā rezolūcija, kā arī vēstule ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam vēl saturēja frāzes par Latvijas līdztiesību padomju federācijā, par taisnīgu sociālismu, ļeņiniskām nacionālajām attiecībām. Bet vienalga - Mavriks Vulfsons, arī Arnolds Klotiņš publiski un atklāti bija nolikuši zem juridiskām aizdomām Latvijas leģitimitāti kā padomju republikai.
* * *
Reigans toreiz Maskavā tikās ar visdažādākajām ļaužu grupām. Bet, kā liecina Džeks Metloks, brauciena nagla bija prezidenta uzruna Maskavas valsts universitātes studentiem un mācībspēkiem. Uzrunas tēma bija brīva. Vēstnieks raksta: «Reigana leksika krietni atšķīrās no Gorbačova leksikas, taču viņa runa tā laika Maskavā izskanēja kā pateicības dziesma Gorbačova perestroikai. Ilgstošās ovācijas, kājās stāvot, iespējams, bija pašas aizrautīgākās, ko Reigans bija piedzīvojis kopš demonstrācijas, kas sekoja viņa nominācijai republikāņu sanāksmē.»
Negribu tēlot vēsturnieku un politologu, bet tikai tīri publicistiski iezīmēt to gaisotni, kāda valdīja pirms 25 gadiem, kad brieda radikālas politiskas pārmaiņas, kas tika veicinātas no augšas un sākumā atbalstītas, vēlāk - pārtvertas tautā, atņemot sistēmai virsvadību un kontroli, kā to izdarīja arī Latvijas Tautas fronte, bet īpaši Sajūdis Lietuvā, kur vienā tonī no Kremļa tribīnes runāja divi patiesi lietuvieši un savas zemes patrioti - republikas komunistu vadītājs Aļģirds Brazausks un nacionālistu līderis Vītauts Landsberģis.
* * *
Izšķirošs pagrieziens uz brīvību oficiāli tika legalizēts PSKP 19. konferencē Maskavā. Šis partijas saiets, ko jaunā PSRS vadība burtiski izplēsa no reakcionārās partokrātijas, militāri rūpnieciskā kompleksa un valsts drošības struktūrām, it kā tīri nevainīgi un ierastās padomju rutīnas valodā pieņēma vairākas rezolūcijas. Tās bija rezolūcijas «Par PSKP XXVII kongresa lēmumu realizēšanas gaitu un uzdevumiem pārkārtošanās padziļināšanā», «Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu», «Par cīņu pret birokrātismu», «Par starpnacionālajām attiecībām», «Par atklātumu» un «Par tiesisko reformu».
Padomju sabiedrības rokās nokļuva argumentēti, oficiāli dokumenti, un rīkošanās ar tiem bija atkarīga no lielu personību, arī intelektuāli attīstītu nāciju uzvedības un ambīcijām. Uz šīm rezolūcijām varēja atsaukties gan reformisti no gaišo komunistu aprindām (pie kuriem es nepārprotami piederēju, jo pēc nejaušas tikšanās un sarunas ar Gorbačovu 1988. gada 28. martā Maskavas Dailes teātra aizkulisēs biju pārņemts no viņa uzmundrinājumiem), gan pārliecināti nacionālisti un radikāļi. Arī rietumvalstu prezidenti, premjeri un politologi balstījās PSRS jauno līderu jaunajos dokumentos.
Kad vēl vecajā PSRS Augstākajā Padomē tika apstiprināts PSRS Vēlēšanu likums, ko piedāvāja 19. konferences rezolūcija, padomju sabiedrībai radās augstākā no brīvībām - izvēles brīvība jeb tiesības vēlēt. Tas nozīmēja vēlēt aizklāti un pie urnām vēlēšanu iecirkņos, ar biļeteniem, kuros ierakstīti vairāku kandidātu, bieži vien galēji pretēju politisku uzskatu cilvēku uzvārdi. Padomju Savienībā tas bija kaut kas nedzirdēts! Skarbi runājot, var teikt, ka 1988. gadā partijas konferencē vecā nomenklatūra tika apvesta ap stūri.
Kā apstiprina Andreja Cīruļa Barikadopēdija, 1988. gada 24. jūnijā no Viļņas dzelzceļa stacijas 19. konferences delegātus uz Maskavu pavada 50 tūkstoši lietuviešu. Tā ir manifestācija. Kas notiek Rīgā? Oficiālajām varām bail, ka latvieši neatkārto lietuviešu piemēru. Komunistiem bail no komunistiem jeb no jaunām vēsmām, un mums dzelzceļa biļešu vietā izsniedz aviobiļetes. Uz konferenci «aizbēgam» ar lidmašīnu, un tauta pat nepamana. Starp mums ir visu šķirņu kompartijas biedri - no stagnantiem aparatčikiem un pirmrindas darbaļaudīm līdz gaišajam komunistam Alfrēdam Čepānim. Bet delegātos ir arī dabas aizstāvis Dainis Ivāns, rakstnieks no laikraksta Cīņa Ēriks Hānbergs, Drāmas (Nacionālā) teātra aktieris, LKP Rīgas pilsētas komitejas biroja loceklis Ģirts Jakovļevs...
Tūlīt pēc konferences ar konferences dalībniekiem Ēriku Hānbergu, Daini Īvānu, Ģirtu Jakovļevu plašās sapulcēs stāstījām par jauno iespēju tuvākajā laikā pašiem izvēlēties, izvirzīt deputātu kandidātus visu līmeņu padomēm. Tas bija kaut kas nedzirdēts - vienas (komunistiskās, pareizāk - boļševiku) partijas vietā izveidot īstas, patiesas padomes, sākot no vietējām līdz augstākajām gan republikās, gan PSRS. Cilvēki klausījās ar aizdomām. Bet, kad vienā biļetenā tika ierakstīts Jānis Vagris un Juris Dobelis vai interfrontisti no toreizējās atomzemūdeņu galvaspilsētas Liepājas un pretī - Raimonds Pauls, sākās īstas priekšvēlēšanu kaislības. Manuprāt, šī brīvība izvēlēties vēlēšanās bija 19. konferences izšķirošais ieguldījums gan PSRS bojāejā, gan republiku, tanī skaitā - Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā.
* * *
Lai saprastu Tautas frontes vēsturisko nozīmi un tās nepieciešamību, man ir viss augstākminētais jāpārstāsta. Citādi ļaudis domā, ka latvieši sanāca un nolēma uz līdzenas vietas, ārpus laika un telpas, atjaunot valstiskumu. Tikai 1990. gada vēlēšanās radās Latvijas PSR Augstākā Padome ar divām frakcijām - 1) Tautas frontes frakcija un 2) Interfrontes ietekmētā frakcija Līdztiesība. Parlamentārais ceļš uz neatkarību bija sācies, balstoties jaunajā PSRS Vēlēšanu likumā un praksē.