Latvijas Operetes fonda jauniestudējums, kuras radošās komandas galvgalī ir diriģents Normunds Vaicis un režisors Gundars Silakaktiņš, stāsta par jaunu pāri, kas, atgriezies no kāzu ceļojuma, piedzīvo pirmo attiecību krīzi. Saprotot, ka tiek krāpta, jaunā sieva nolemj atmaksāt un piekrāpt vīru ar pirmo pretimnācēju.
Operete un liktenis
Anta Jankovska ir mācījusies baletu un trīs gadus dejojusi Latvijas Nacionālajā operā, bet pēc tam Itālijā pabeigusi Parmas konservatoriju un uzsākusi operdziedātājas karjeru. Tomēr līdz šim tieši operetē viņai trāpījušās galvenās lomas: pērn viņa Rīgā debitēja Hannas Glavarī lomā Franča Lehāra operetē Jautrā atraitne, kuru nu jau ir nodziedājusi arī trīs operteātros Itālijā - Lukā, Pizā un tikko, 28. februārī, Livorno. Rudenī sekos izrādes Novārā. Dziedātāja teic, ka uz Balli Savojā neparakstītos bez šīs iepriekšējās pieredzes. Bez tās diez vai mestos arī tik sarežģītā projektā Itālijā. «Bet tas bija liktenis. Kad no Livorno LTL operas studijas atnāca atlases konkursa nolikums, salēcos: tieši Jautrā atraitne! Nu kā tas var būt?» Publikai ļoti paticis. «Viņi zina slavenākās operetes ārijas un Viljas dziesmu gaida kā Rūdolfa āriju, un, ja augstais si dziesmas beigās ir paņemts uz piano, negaida ne mirkli un sajūsmā kliedz.» Lai gan Itālijā Anta dzīvo jau astoņus gadus, tā bijusi liela uzdrīkstēšanās izrādē ne tikai dziedāt, bet arī runāt itāliski. Par laimi, uz skatuves bijis arī argentīnietis, japānis, ukrainis un itāļi no dažādiem reģioniem, turklāt darbība risinās vēstniecībā.
Dejot vai dziedāt?
Augot mūsu Operā, kur abi Antas vecāki bija kora mākslinieki, viņa reiz bērnībā kādā mēģinājumā «pārdejojusi» operas skatuvei un drīz jau piedalījusies izrādēs - bijusi viena no meitenītēm, kuras bārsta ziediņus Turandotas ceļā, un bērnu pulciņā operās Pajaci un Dons Karloss. Divu gadu vecumā sākusi dejot Dancītī, pēc tam - Uguntiņā. «Man vienlīdz patika gan baleti, gan operas. Pēc dzirdes dziedāju līdzi korus, kuri mājās bija operu platēs. Savai tantei dejoju priekšā Donu Kihotu, Žizeli, Kopēliju, un viņai, nabadzītei, stundām bija jāskatās mani izdomātie baleti.» Desmit gadu vecumā tētis teica: vai nu tagad, vai nekad! Izturēju konkursu baletskolā.» Jau skolas gados meitene dejoja Operā, kuras baleta trupā nonāca 1999. gadā. Tomēr pēc trim gadiem nācās baleta karjeru pārtraukt. «Sāka nenormāli sāpēt kājas, artroze. Balss man parādījās, kad kauliņā špricēja un es aiz sāpēm bļāvu. Gadu tā nomocījos un sapratu, ka tā dzīvot nevaru.» Sapratusi, ka 21 gada vecumā vēl var pamēģināt īstenot otru lielo dzīves sapni, iestājusies Mediņos, Natālijas Kozlovas klasē, no kuras nākuši arī soprāns Marina Rebeka un baritons Valdis Jansons. Valdis, kurš jau dzīvoja Itālijā, arī aizvedis uz konservatoriju pie savas skolotājas, kad ar biļeti vienā virzienā Anta ieradusies Parmā. Valda un Marinas padomi palīdzot arī aprast ar domu, ka «operas vide ir šausmīga visur. Izdzīvot var tikai ar biezu ādu, bet es visu vēl ņemu pie sirds».
Itālija bijusi Antas sapnis kopš bērnības, kad ieraudzījusi kupolu vecajā Mīlas dzēriena iestudējumā, kur dziedāja Inese Galante un Ingus Pētersons. «Jautāju: tēti, kas tas ir? Tā ir Florence! Pēc tam uzzināju, ka itāļi man ir arī senčos. Nebija šaubu, ka uz Itāliju ir jābrauc.» Uz operskatuves Anta debitēja, vēl studējot Parmā, 2011. gadā, mūsdienu komponista Alesandro Nidi operas Aušvicas orķestris pasaules pirmizrādē. «Tā ir par meiteņu orķestri, kas izdzīvoja, spēlējot vāciešiem dažādos pasākumos. Bijām četras solistes, bija jārunā un jādzied. Pēc tam konservatorijas iestudējumā nodziedāju Grāfieni Figaro kāzās.» Divas vasaras papildinājusies Rodolfo Čeleti Belkanto akadēmijā, Anta jau dziedāja Itrijas ielejas festivālā Martinā Frankā Alfredo Kazellas operā Sieviete Čūska. «Diriģēja Fabio Luizi (Ņujorkas Metropoles operas galvenais diriģents - I. L.), es biju pārbijusies kā zaķēns. Biju feja, kas visu laiku seko galvenajai varonei. Nebija daudz jādzied, taču tieši atsevišķās frāzītes ir visgrūtāk trāpīt īstajā vietā un augstumā. Tā bija ļoti vērtīga skola. Luizi ir ļoti savrups cilvēks, tomēr mūs, visu radošo brigādi, uzaicināja uz vakariņām savā mājā - apaļajā trullo no akmens, ar rūķīšu jumtiņu, kādas ir tikai Itrijas ielejā Apūlijas reģionā.» Pirms diviem gadiem pabeigusi studijas, Anta palika Parmā. «Kopš man tur ir draugs, Itālija man kļuva par mājām. Man tur patīk ēdiens un zilās debesis, kas tādas ir pat drūmākajā ziemas vidū! Tur skats uz opermākslu ir plašāks, un varu redzēt, kāds ir profesionālais līmenis, kas ir un kas nav svarīgi, piemēram, cik būtiska ir pareiza izruna.» Anta sapņo par Masnē Manonu, Guno Džuljetu, Verdi Violetu un Pučīni Liu, gatavojas diviem vokālistu konkursiem (šopavasar) un noklausīšanos divās aģentūrās.