Jaunā Siguldas sirds
Savu bērnību Rīgā Leonīds Juris atceras ar siltumu un smaidu. Pilsētā tolaik valdījusi patriotisma pilna gaisotne. Valsts svētkos vīdējusi sarkanbaltsarkanu karogu jūra. Rīga patiesi bijusi mazā Parīze, no ormanīšu ratu zvaniņiem līdz pat vīru sveicienā paceltajiem cilindriem. Bērnību Leonīds Juris pavadīja Marijas ielā netālu no stacijas, kas viņu vilināja kā magnēts - jau septiņu gadu vecumā viņš to izstaigājis krustu šķērsu. Stacijām viņa dzīvē atvēlēta īpaša vieta. Viņa tēvs Kārlis Jūlijs Freijs bija būvuzņēmējs, kurš projektējis un uzbūvējis vairākas dzelzceļa stacijas. Leonīds Juris gāja tēva pēdās un kļuva par projektētāju un arhitektu.
Tālāk dzīves vilciens līkumojis ne tikai cauri galvaspilsētai, bet arī pa citām Latvijas pilsētām un laukiem, līdz pirms 30 gadiem piestājis Siguldā. Arī Siguldas stacija nonākusi Leonīda Jura interešu lokā. Vecā stacijas ēka, celta nacionālā romantisma stilā un atklāta 1925. gadā, bija skaistākā Latvijā.
Otrais pasaules karš no pilij līdzīgās ēkas atstājis vienīgi drupas. Leonīdam Jurim bija sāpīgi noskatīties uz jauno, 1951. gadā būvēto un pamatīgi nolaisto stacijas ēku, tāpēc 2010. gadā seniors uzrakstījis vēstuli Siguldas mēram, kurā paudis vēlēšanos kopīgiem spēkiem staciju atjaunot. Būdams pietuvināts RTU arhitektūras katedrai, viņš uz staciju paaicinājis ap 40 trešā kursa studentiem, kuri skicējuši stacijas atjaunošanas variantus. Drīz vien izsludināts konkurss stacijas restaurācijai, un Leonīds Juris kā iniciators pieaicināts par žūrijas locekli projektu izvērtēšanā.
Tālākos stacijas atjaunošanas darbus seniors rūpīgi dokumentējis fotogrāfijās. Viņa albumā redzami dažādi restaurācijas posmi, no pirmsākumiem līdz pat pēdējiem apdares darbiem. Jaunā stacija atklāta 2012. gada 1. septembrī, un kopā ar Laimas pulksteni un ziedu ieskauto strūklaku tā kļuvusi par jauno Siguldas sirdi. Par ieguldījumu projektā Leonīdam Jurim piešķirta naudas balva, ko viņš iztērējis elektronisko ērģeļu iegādei - tās tagad stāv viņa istabā kā atgādinājums par gandarījumu, ko sniedza dalība projektā.
Pils, kura gaida
Stacijas projekta veiksme iedvesmojusi Leonīdu Juri līdzīgā veidā iekustināt vēl kādu projektu. Pirms gada kungs uzgājis informāciju par skaisto Stāmerienas pili, kurai steidzami nepieciešama restaurācija. Pēc tam kopā ar bērniem un mazbērniem devies pili apskatīt, daļu ceļa mērojot šaursliežu mazbānītī.
Stāmerienas pils Leonīdu Juri uzrunājusi ne tikai ar saviem pasakas cienīgajiem tornīšiem un karalisko parku, bet arī ar vēsturi. Pils stāsts cieši savijies ar tās īpašnieku vācbaltu baronu fon Volfu likteņiem - tā celta XIX gadsimta sākumā, 1905. gadā nopostīta un jau pēc trim gadiem atjaunota ar neoklasicisma un jūgendstila elementiem. Daudz ceļodami pa Eiropu, fon Volfi vienmēr atgriezās savā skaistajā Stāmerienā, kas izvietota burvīgā vietā starp Stāmerienas un Pogas ezeriem.
Stāmerienas pils stāsta par mīlestību un kara laika sirdssāpēm, kā arī iedvesmu, kas palīdzēja itāliešu rakstniekam Džuzepem Tomazi di Lampedūzam sarakstīt pasaulslaveno romānu Gepards. Padomju laikos arī Stāmeriena piedzīvoja daudzu Latvijas muižu likteni - šeit tika izveidots lauksaimniecības tehnikums, vēlāk - padomju saimniecība Stāmeriena un ciema izpildkomiteja. Neizpalika arī sešus gadus ilgs pamestības un pagrimuma posms pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tā ir Stāmerienas pagātne, bet ko pilij nesīs nākotne?
Leonīds Juris Freijs ir pārliecināts, ka Stāmerienas pils steidzami jārestaurē, lai Latvija nezaudētu fantastisku vēstures pieminekli. Seniors sācis organizēt interesentu ekspedīciju uz pili, bet šim darbam pietrūcis spēka un enerģijas. Viņš cer, ka šo ieceri īstenos kāds cits, un mudina Latvijas mākslas augstskolas un tehnikumus sūtīt studentus uz Stāmerienu praksē. Kungs arī cer, ka Stāmeriena varētu sagaidīt savu mecenātu un entuziastu - «savu Lancmani».
Nozīmīte no zelta
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Leonīds Juris kopā ar tēva jaunāko brāli Oskaru Visvaldi Freiju atguvis mantotu zemi Engures pagastā. Sešus hektārus plašo īpašumu jūras tuvumā viņi uzdāvinājuši Leonīda Jura ilgstošajai darba vietai - Rīgas Tehniskajai universitātei. Tagad šī zeme pazīstama kā atpūtas bāze Ronīši. Stāstot par savu dāvinājumu, seniors ir pieticīgs, taču universitāte ir to novērtējusi, nosaucot viņu par mecenātu un 85 gadu jubilejā piešķirot krūšu nozīmīti no zelta.
Viņš pats sev paturējis mazu šī īpašuma daļu, kurā ir viņa ģimenes vasaras mājiņa. Turp viņš katru vasaru dodas atpūsties kopā ar meitu. Savukārt pārējais gads paiet Siguldā un kustībā - kungs jau no 1953. gada ik dienu pārvietojas ar automašīnu. Tas viņam dod iespēju apmeklēt radus citās pilsētās un doties ikdienas gaitās, piemēram, uz baznīcu vai tirgu, kura projektēšanas darbos arī reiz pielicis savu roku.
Freija kungs uzskata, ka savas domas vienmēr jācenšas ievirzīt pozitīvā gultnē. Viņš aizrāvies arī ar ezotēriku un astrālo literatūru. Mītiskus un reliģiskus elementus seniors labprāt meklē arī latviešu literatūrā - viņa dzīvoklī grāmatu plaukti vai lūst no dzīvesgudras literatūras. Viens no mīļākajiem dzejniekiem ir Leonīds Breikšs.
Abiem kungiem kopīgs ir ne tikai vārds, bet arī romantiski pozitīvā attieksme pret dzīvi: «Laimi neturi kā vāzi rokā:/Vāzes krīt un bieži skanot šķīst./Lai ar putniem gavilē tā kokos,/Lai ar lietu viņa zemē līst.»