Šogad pirmo reizi pēc krīzes ir atsākta pensiju indeksācija, turklāt inflācijas indeksam klāt nāk arī algu pieauguma indekss. Tas ir ļoti svarīgi, jo sasaista pensiju palielinājumu ar reālo tautsaimniecības izaugsmi. Mēs ar LPF esam vienojušies, ka tiek indeksētas visas pensijas līdz 285 eiro. Tas ir tas reālais, kas šogad ir iespējams.
Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka 1996. gadā ieviestā pensiju sistēma ir izdevīga pašlaik strādājošajiem, taču zaudētāji ir cilvēki, kas pensionējās līdz 1996. gadam un neilgi pēc tam?
Pirmie «tīrie» trīs līmeņu pensiju sistēmas dalībnieki pensionēsies vien 2036. gadā. Tikai tad mēs varēsim novērtēt pensiju sistēmas atdevi. Jāsaprot, ka cilvēkiem, kuri pensionējās līdz 1999. gadam, pensijas sākumkapitālu aprēķināja pēc pēdējo četru gadu vidējās iemaksu algas, jo tobrīd citu izmērāmu atskaites punktu, pēc kuriem noteikt padomju laikā strādājošo pensijas sākumkapitālu, vienkārši nebija. Saprotot, ka tas nav pietiekami objektīvs rādītājs, tika ieviestas piemaksas par nostrādātajiem gadiem, kā arī pensiju indeksācija.
Atsevišķi eksperti apgalvo, ka pensiju sākumkapitālu vajadzēja aprēķināt, ņemot vērā nevis pēdējos četrus, bet desmit gadu.
Tas ir kopš 1986. gada? Tas nebūtu iespējams, jo par to laiku nemaz nebija uzskaite par vidējo iemaksu algu.
LPF par vienu no lielākajām netaisnībām uzskata to, ka cilvēkiem, kuriem ir vienāds darba stāžs un iemaksas, pensiju apmērs ir atšķirīgs atkarībā no pensionēšanas vecuma. Vai ir plānots to mainīt?
Šāda situācija izveidojas tādēļ, ka katru gadu ir atšķirīga pensiju indeksācija atkarībā no tā brīža inflācijas. Pašlaik strādājam pie modeļiem, kā no tā izvairīties nākotnē. Piemēram, ja inflācija nokrīt zem 1, vienalga indekss paliek 1, lai cilvēki nebūtu atkarīgi no ekonomiskajām svārstībām.
Turpmāk pensijas ir paredzēts indeksēt katru gadu saskaņā ar inflāciju. Bet, piemēram, pērn gada griezumā bija deflācija. Kas notiks tādā gadījumā?
Protams, deflācijas gadījumā mēs pensijas nemazināsim, taču arī neindeksēsim. Tās paliks iepriekšējā līmenī.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti divi viens otru izslēdzoši priekšlikumi - pensiju neapliekamā minimuma paaugstināšana un sociālo iemaksu samazināšana. Vai vienlaikus abi šie pasākumi ir reāli?
Vispirms jāteic, ka pensiju neapliekamā minimuma paaugstināšana būtu nepieciešama, lai mazinātu nabadzības risku pensionāru vidū. Par to Finanšu ministrijai ir jādomā. Vienlaikus gan jāskatās, kā neapliekamā minimuma paaugstināšanu kompensēt pašvaldībām, jo tas samazina ienākumus no Iedzīvotāju ienākumu nodokļa.
Vai tas būtu iespējams jau 2015. gadā?
Tas ir atkarīgs no Finanšu ministrijas. Mēs esam par to, ka tas ir jādara.
Sociālai jomai raksturīgs, ka politiķiem patīk populistiski runāt par vienlaicīgu ieņēmumu samazināšanu un izdevumu, piemēram, pabalstu, palielināšanu. Vai šāda neauglīga prakse vienreiz nebūtu jāpārtrauc?
Pats galvenais - mums ir jānopelna vairāk naudas budžetā. Un nodokļi ir instruments, ar kuru to var darīt. Skaidrs, ka valdības uzdevums ir sabalansēt ieņēmumus un izdevumus. Tas attiecas arī uz pensiju sistēmu. Mums jāraugās, lai izmaksas no tās nebūtu lielākas par iemaksām.
Daudz tiek runāts par darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu. Tātad jāmazina vai nu iedzīvotāju ienākumu nodoklis, vai sociālās apdrošināšanas iemaksas. Cik reāli, jūsuprāt, ir samazināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi?
Runa ir par sabalansētību. Šogad tika samazinātas šīs iemaksas par vienu procentpunktu, un no sociālās apdrošināšanas budžeta uz pamatbudžetu tika pārceltas piemaksas pie pensijas par darba stāžu. Ja vēl kādas izmaksas no sociālās apdrošināšanas budžeta pārceļ uz pamatbudžetu, sociālo iemaksu likmi var mazināt. Tas, protams, ir jautājums, vai pamatbudžets var atļauties kādas izmaksas pārņemt uz sevi. Taču, ja sociālās apdrošināšanas budžetā paliek visas līdzšinējās izmaksas, sociālo iemaksu likmi nav iespējams mazināt, jo iemaksas tad nenosegs izmaksas un radīsies deficīts. Turklāt mums ir jāveido uzkrājums krīzes situācijai. Šogad ir pirmais gads, kad sociālās apdrošināšanas budžetā ir pārpalikums.
Cik liels ir šis uzkrājums?
Vairāk nekā 59 miljoni eiro.
Atturēsieties no kārdinājuma to iztērēt priekšvēlēšanu gadā?
Šā gada budžets jau ir sadalīts, un nekādi grozījumi tajā nav paredzēti.
Turpinot par nodokļiem, ir iecere sasaistīt veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ar nodokļu nomaksu. Tiesībsargs un ģimenes ārsti jau norādījuši, ka tas tikai padziļinās nevienlīdzību sabiedrībā. Kāds ir jūsu kā labklājības ministra viedoklis par šo ieceri?
Svarīgākais ir tas, ka cilvēks nedrīkst palikt bez veselības aprūpes pakalpojuma. Tā ka te vēl politiķiem būs garas diskusijas. Pašlaik veselības aprūpes finansēšanas likumprojektā es redzu riskus.
Valdības deklarācijā ierakstīts, ka nākamā gada budžeta kontekstā ir jāatsāk diskusijas par minimālās algas paaugstināšanu. Vienlaikus izskan viedokļi, ka nevienlīdzības mazināšanai efektīvāk būtu palielināt ar nodokli neapliekamo minimumu. Kam jūs dotu priekšroku?
Es paļaujos vienīgi uz aprēķiniem un sociālekonomisku izvērtējumu. Pašlaik no minimālās algas nodokļus maksā 39% strādājošo. Tas ir nozīmīgs risks, domājot par nākotnes pensijas apmēru. Tajā pašā laikā neapliekamā minimuma paaugstināšana ļauj kompensēt pieaugošo dzīves dārdzību. Visi šie faktori jāņem vērā, izdarot izvēli par labu minimālās algas vai neapliekamā minimuma paaugstināšanai.
Saeimā virzītais likumprojekts par elektrības cenu pieauguma kompensāciju mazturīgajiem no kompensāciju saņēmēju loka izslēdz tos elektrības lietotājus, kuriem nav sava līguma ar elektroenerģijas piegādātāju, piemēram, denacionalizēto namu īrniekus, jo tur līgums ar elektrības piegādātāju ir nevis īrniekam, bet namu apsaimniekotājam. Kā domājat risināt šo problēmu?
Tas gan ir Ekonomikas ministrijas uzdevums.
Taču likumprojektu izstrādāja Labklājības ministrija.
Tā ir lielākā aplamība, kas pagājušajā gadā steigā ir sastrādāta. Ja Ekonomikas ministrija atver tirgu, tai arī bija jāizdomā kompensācijas mehānismi. Problēma ar denacionalizēto namu īrniekiem bija arī tad, kad Latvenergo saviem klientiem dalīja atlaižu kartes. Es ceru, ka Ekonomikas ministrija šo problēmu atrisinās.
Taču, ja jūsu vadītā ministrija izstrādāja šo likumprojektu, kādēļ jau izstrādes gaitā neatrisinājāt šo problēmu?
Sākotnēji Ekonomikas ministrija vēlējās šo kompensāciju veikt ar dzīvokļu pabalsta palīdzību, taču tam iebilda pašvaldības. Tad mēs izstrādājām citu variantu. Es saprotu pašvaldības, jo lielākajā daļā pašvaldību saistošajos noteikumos elektrības maksas kompensācijas nav iestrādātas. Tas nozīmē, ka ir jāmaina saistošie noteikumi. Pareizākais risinājums ir atbalstīt mazturīgo lietotāju, jau tarifā iestrādājot atlaidi.
Viena no aktuālākajām problēmām ir demogrāfijas veicināšana. Līdz šim valsts koncentrējās uz pabalstiem vecākiem ar bērniem līdz pusotra gada vecumam. Taču ģimenes plāno savu dzīvi ilgtermiņā. Vai ir plānoti atbalsta pasākumi ģimenēm, kuru bērniem ir vairāk par pusotru gadu?
Pašlaik tiek veidots rīcības plāns 2015. līdz 2017. gadam akceptētajām ģimenes politikas pamatnostādnēm, kas pieņemtas 2011. gadā. Koncentrēsimies uz to, lai iedrošinātu ģimenes laist pasaulē vairāk par vienu bērnu. No nākamā gada 1. janvāra jau tiek diferencēts ģimenes valsts pabalsts, kas pieaug ar katru nākamo bērnu. Domāju, ka budžeta pieņemšanas gaitā būs diskusijas, vai pabalsts paliek līdzšinējā līmenī - 11,85 eiro -, vai to ir iespējams palielināt.
Tas atkal ir par pabalstiem. Kā būs ar pakalpojumiem?
Tas ir atkarīgs no Finanšu ministrijas - vai būs nauda. Ja piešķirs finansējumu pašvaldībām, varētu runāt par brīvpusdienām skolēniem.
Vai ģimenes valsts pabalstam jābūt universālam, vai tas jāpiešķir tikai trūcīgākajām ģimenēm? Pašlaik tas savu mērķi nesasniedz, jo mazturīgām ģimenēm tas ir nepietiekams atbalsts, savukārt turīgākās to nemaz neizjūt.
Es esmu runājis ar vairākām ģimenēm, kuras uzskata, ka šis pabalsts ir ļoti nozīmīgs, protams, ir jādiskutē par tā apmēru. Igaunijā arī ir šāds pabalsts, tikai par pirmo bērnu tas ir 45 eiro, bet par otro un trešo tie jau ir 100 eiro, kas ir nozīmīgs atbalsts. Šo pabalstu maksā tikai tiem, kas paši ir tam pieteikušies. Un acīmredzot piesakās tās ģimenes, kam tas ir nozīmīgi. Ja valsts grib lielākas ģimenes un to, lai mēs kā tauta neizzustu, par šo jautājumu ir jādomā.
Viena no nabadzības riska grupām ir vientuļie vecāki. Vai ir plānots paaugstināt Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksas šiem vecākiem?
Tas ir jāprasa Tieslietu ministrijai.
30. aprīlī jums ir jāiesniedz valdībai ziņojums par sociālās drošības sistēmas reformu, kas paredz minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanu. Ko tas mainīs iedzīvotājiem?
Nekur pasaulē vairs netiek aprēķināts iztikas minimums. Arī mēs no šā gada to vairs nedarām. Mērķis ir noteikt to ienākumu līmeni, pie kura cilvēkam nepieciešama palīdzība un kāda veida. Svarīgi ir ne tikai noteikt, kad jāpalīdz, bet arī, ko šī palīdzība ietver gan no valsts, gan pašvaldību puses. Jo pašlaik mums ir trūcīgas personas, ir mazturīgas, kas variējas no pašvaldības uz pašvaldību. Tad nosakām vienu līmeni valstī, un to arī apmaksājam!
Vai šie minimālā ienākuma sliekšņi būs diferencēti, piemēram, atkarībā no bērnu skaita ģimenē?
Iespējams. Pašlaik mēs vēl to vērtējam.
Jūs minējāt, ka minimālo algu saņem 39% strādājošo. Ir arī aplokšņu algu saņēmēji, radošo profesiju pārstāvji, mikronodokļu maksātāji, kas sociālās iemaksas veic minimālā apmērā. Tas nozīmē, ka pēc 20 vai 30 gadiem mums būs daudz nabadzīgu pensionāru, kuri vairs nevarēs atļauties līdzšinējo dzīves līmeni. Ko tas varētu nozīmēt mūsu ekonomikai? Vai valsts un pašvaldības būs gatavas, ka, iespējams, šiem cilvēkiem vajadzēs maksāt pabalstus?
Tādēļ arī ir šī trīs līmeņu pensiju sistēma, jo atļaut katram pašam domāt par savu nākotni mēs acīmredzot nedrīkstam. Ne visi apzinās, ka no šodienas darbībām ir atkarīga nākotne. Bet, protams, tas, ka mums ir tik liels strādājošo skaits, kas veic minimālas sociālās iemaksas, ir milzīgs risks, jo viņu pensija būs niecīga. Igaunijā minimālo algu saņem vien 20% strādājošo. Ja runājam par aplokšņu algu saņēmējiem, to var mazināt, kombinējot burkānu ar pātagu, tas ir, draudzīgu nodokļu sistēmu ar bargiem sodiem par nodokļu nemaksāšanu. Jādomā, kā atbalstīt uzņēmējus, jo darbavietas jau radīsies tikai tur, kur ir attīstīta un izdevīga vide uzņēmējdarbībai.
Kā jūs šai sakarā raugāties uz izskanējušo priekšlikumu par valsts pensiju ieviešanu, kas garantētu noteiktu pensijas apmēru katram tās saņēmējam?
Mums ir pensiju sistēma, pie tās arī pieturēsimies un neko nemainīsim. Ja runājam par mazo algu saņēmēju nākotnes pensijām, viņiem atbalsts noteikti nebūs pensiju sistēmas ietvaros. Jo tā paredz apdrošināšanas principu - cik ir iemaksāts, tik dabū atpakaļ. Taču es neizslēdzu, ka varētu būt kāds valsts pabalsts, kas garantētu noteiktu pensijas minimumu, kas pienākas katram. Ja visi strādās un pelnīs lielas algas, mums neko tādu, protams, nevajadzēs.
Ja runājam par nodarbinātības veicināšanu, Labklājības ministrijas uzdevums, ar ko nodarbojas Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), ir apmācīt bezdarbniekus, salāgojot to profesionālās prasmes ar darba tirgus pieprasījumu. Taču darba tirgus pieprasījumu vidējā termiņā prognozē Ekonomikas ministrija. Vai nebūtu lietderīgi tai pārņemt arī NVA, lai darba tirgus pieprasījuma prognozēšana un atbilstoša apmācība būtu koncentrēta vienuviet?
Varbūt tieši otrādi - apmācītājiem būtu jāpārņem arī vidēja termiņa darba tirgus prognozēšana. Kādreiz jau bija tāda iecere - visu, kas attiecas uz darba tirgu, nodot vienas ministrijas pārziņā.
Tad tai vajadzētu būt Labklājības ministrijai?
Principā vienalga.