1999. gada novembrī no ģimenes pirmais šurp atbrauca Vitauts Barkus, un pēc pieciem gadiem viņam pievienojās sieva Ilze ar trim bērniem. Pēteris piedzima pēc gada, taču - pēc mammas vēlēšanās - tieši Latvijā. Kā saka Ilze Barkus: «Man tobrīd bija ļoti patriotiskas sajūtas.» Kad mazais piedzima, ģimene centusies noturēties Latvijā, bet ne Ilzei, ne Vitautam darbu neizdevās atrast, un 2007. gadā ģimene otrreiz sēdās lidmašīnā uz Dublinu. Tā viņi jau piecus gadus turpina augt zem Zaļās salas sargājošā lietussarga. Te piedzimusi viņu mazā Elizabete, kurai pēc dažām dienām būs divi gadi. Ģimene dzīvo Īrijai pieticīgi, taču nevarot salīdzināt šo dzīvi ar pieredzēto Latvijā. Kad šī ģimene, kas sākusies Aizputē, atgriezīsies Latvijā, nav zināms. Īrijā viņi ir seši: vecāki Ilze un Vitauts, bērni Jurģis (16), Ieva (15), Pēteris un Elizabete. Vecākā meita Sintija (25) dzīvo Anglijā. «Es baidos atgriezties,» neslēpj ģimenes stiprais balsts Vitauts.
Satiekot Īrijā vairākas latviešu ģimenes, var novērot, ka daudziem ir aizvainojums, ka par viņiem Latvijā mēdzot runāt nievājoši - lūk, viņi esot aizbraukuši pēc vieglas peļņas. Ilze Barkus pastāsta par savas ģimenes pieredzi. 90. gadu beigās Latvijā bijušas dienas, kad bija jādomā, vai būs ko ēst. Tolaik, augot Jurģim un Ievai (viņiem ir tieši gada starpība), pirkusi second hand veikalā mazgājamās pamperbiksītes. «Tās palīdzēja ietaupīt kādus santīmus, jo es varēju atļauties nopirkt tikai divus pamperus katram uz diennakti,» viņa paskaidro. Atminas arī situāciju, ka gājusi ar bērniem uz veikalu un domājusi par pēdējiem 50 santīmiem maciņā, vai par tiem labāk pirkt margarīnu vai cukuru. Dažkārt arī nebija naudas skolas pusdienām vecākajai meitai.
Ceļu uz Īriju pavēra nelaime. Bija bankrotējis viņu ģimenes veikals, un bija jāatdod cilvēkiem parādi. Taču, piestrādājot mežā, Vitauts ļoti stipri sazāģēja kāju un vairs nevarēja piepelnīties pamatdarba algai. Īrijā darbs jau bija aizrunāts, taču aizbraucot viņš juties briesmīgi. Pēdējā nauda bija lidmašīnas biļetei, ģimene palika bez naudas. Pēc dažām dienām nosūtīja pirmos 80 augļu bāzē nopelnītos latus. Alga nebija liela, tikai 250 eiro nedēļā.
Sevi nodzinu
Vitauts viens Īrijā ir dzīvojis septiņus gadus. Pie ģimenes varēja tikt tikai reizi gadā Ziemassvētkos. «Beigās pilnīgi jau bija sajūta, ka ģimenes nemaz vairs nav. Atbrauc - bērni sagaida dāvanas un jau jāatvadās. Es te darbā speciāli nodzinu sevi līdz pat vieniem naktī,» viņš atminas. Pēc darba mājās, kur kopā dzīvoja ap 30 strādnieku, neesot arī pārāk gribējies atgriezties, jo daudzi «atslābinājās» dzerot.
Parādus atdevis pusgada laikā, pārējo naudu sūtījis ģimenei uz Latviju. Pēcāk arī Vitauts atradis darbu Īrijā celtniecības nozarē, kur viņam ir zelta rokas, un uzņēmumā ātri vien uzkāpis pa karjeras kāpnēm. Uzkalpojies līdz 18 cilvēku vadīšanai un pat pelnījis 900 eiro nedēļā. «Es tur visus īrus atlaidu, savācu sev apkārt profesionāļus - lietuviešus, latviešus -, jo vietējie tikai nedēļas algu gaidīja,» atceras Vitauts. Boss tomēr beigās izšķīries pārtraukt biznesu. Tad ģimene lēma - visi dzīvosim Īrijā. Jo tur tāpat būs vieglāk darbu atrast. Ilze ar trim bērniem - Jurģi, Ievu un Pēteri - atkal devās pie Vitauta uz Īriju. Vecākā meita Sintija, kura jau bija pabeigusi vidusskolu, šoreiz izvēlējās palikt Latvijā studēt.
2007. gadā Vitauts Īrijā izveidoja pats savu celtniecības firmu, taču pēc diviem gadiem krīze visu izjaukusi. «Neizturēju, redzēju - nav vērts, jo iebraucēji ir bezkaunīgi - arī daudzi poļi, latvieši - sēž uz pabalstiem un iet strādāt nelegāli. Ja mans darbs maksā 100, 120 eiro ar nodokļiem, tad viņi to pašu darbu padarīja par 60, 70,» saka Vitauts. Tagad viņš strādā pavisam vienkāršu strādnieka darbu. «Bet jau kāpju uz augšu. Te iesāku ar slotu strādāt, tīrīju garāžas, bet nu jau mani sauc par magic man, daru visu,» viņš stāsta.
Kultūra bagātāka
Ģimenes ienākumu lauvas tiesu veido Vitauta alga - aptuveni 1400 eiro mēnesī. Tāda ir Īrijā noteiktā minimālā alga par vienu darba slodzi - 40 darba stundām nedēļā. Vēl papildu nāk klāt bērnu pabalsti - par katru bērnu 120 eiro mēnesī. Tiesa, Īrijā Ilze atrada ne tikai materiālo nodrošinājumu. Sākums bijis vientulīgs, taču viss labais sācies ar arhibīskapa Jāņa Vanaga vizīti Dublinā. Pēc tās viņa piedalījusies Īrijā dzīvojošo latviešu baznīcas dzīves veidošanā. Viņa bieži domājusi, labi, ka tomēr atbrauca atpakaļ uz Īriju. Ģimene darbojas Īrijas saliedētajā latviešu kopienā.
Ja salīdzinot latviešu kultūras dzīvi Aizputē un Dublinā, daudz bagātāka tā esot Dublinā. Mājās virtuvē uz galda ir liela, bieza aploksne - Ilzes mamma atsūtījusi kaudzi ar žurnāliem un avīzēm no Latvijas. «Esmu tā savilkusi te visu latvisko iekšā, ka reizēm aizmirstu, ka vispār atrodos Īrijā,» saka Ilze.
Patlaban Ilze meklē darbu, tiesa, arī mājās tā netrūkst - jāaprūpē mazā Elizabete. Ik dienu jāvadā Pēteris uz skolu un atpakaļ, kurš nu sācis mācības pirmajā klasē. Pirms tam viņš divu gadu garumā izgājis obligāto pirmsskolu un samācījies angļu valodu. Mājās gan ir likums - visi runā tikai latviski, tā arī būs Elizabetes pirmā valoda. «Šeit skolās ir liela kārtība, stingra disciplīna. Man tas patīk! Ir jāņem līdzi pusdienu kārba ar veselīgu ēdamo,» saka Ilze un aizdomājas - paticis jau, ka Latvijā skolā bija siltas pusdienas bērniem. Vitauts par Īrijas skolu sistēmu ir sajūsmā: «Te skolā ir drošība - kā sākas mācības, tā uzreiz skolu aizslēdz.» Mācību grāmatas ir jāpērk pašiem, katru septembri viņi izdod vairākus simtus eiro bērnu skolas grāmatām.
Baidās atgriezties
Šai ģimenei ir kur atgriezties Latvijā - Aizputē tukšs stāv viņu četru istabu dzīvoklis. No tā ģimene apzināti nav atbrīvojusies, lai ir sava vieta, kur atgriezties. Taču, kad tas notiks, ne Ilze, ne Vitauts nevarot atbildēt.
Ilze saka: «Ļoti ilgojos [pēc Latvijas] un domās redzu, ka mēs kādreiz dzīvosim Latvijā, noteikti laukos, noteikti savā mājā ar pēc iespējas lielāku zemīti apkārt. Šie lauki varētu būt Aizputes pievārte, tas būtu jauki.» Abi ar vīru ilgojoties pēc zemes darbiem. Ilze arī ir ļoti noraizējusies par saviem Latvijā palikušajiem tuviniekiem: mammu, māsu un citiem, kuri paliek arvien vecāki un cer, ka ģimene atgriezīsies. Tomēr viņa priecājas, ka, strādājot Īrijā, varot kaut nedaudz palīdzēt saviem tuviniekiem un arī Latvijai. Ik gadu cenšas mīļos apmeklēt.
Vitauts neredz, ka pašlaik Latvijas valdība darītu ko būtisku, lai no ārzemēm atgrieztu aizbraukušos tautiešus. «Tas viss ir tāds miglā tīts,» viņš saka. «Es mēģināju atgriezties, man piedāvāja darbu tieši celtniecībā, kas man tik ļoti atbilstoša. Prasīja, kādu algu gribu. Teicu - mēnesī samaksājiet nedēļas algu, eiro pret latiem. Bet man vēl šodien nav zvana,» saka Vitauts un paskaidro - nevaru braukt mājās par kapeikām strādāt, man taču jāuztur ģimene. Jautāju, vai, piemēram, par 800 latiem mēnesī atgrieztos. «Ja maksātu 800, 900, zini - jā, par tādu naudu es būtu gatavs strādāt. Bet kur ir garantija, ka tāda būs arī turpmāk? Pateiks, zini, vispār vari arī iet slaucīt ielas,» saka Vitauts. Viņaprāt, valdībai jādomā par ģimeņu māju būvēšanu, jo daudziem nav kur atgriezties, un par pabalstiem bērniem, kas ir ļoti būtiski. Ilze saka - Latvijā šobrīd nav nepieciešamās drošības sajūtas. Vitauts arī skumīgi nosaka - mums taču pat Latvijas Televīzijas kanālus nogrieza, laikam, lai neredzam Latvijas ziņas.
* (burvju vīrs - no angļu val.)