Latvijas skolām ir sapirktas interaktīvās tāfeles, radīti īpaši mācību materiāli, un kopā tam visam iztērēti vairāk nekā deviņi miljoni latu. Arī privātās izdevniecības metušās iekšā šajā jaunā laikmeta raksturojošajā digitālismā un ar katru dienu paplašina tehnoloģiskās iespējas. Re, šo uzdevumu var risināt, izmantojot aifonu, bet šādā veidā skolas darbus var pildīt arī mājās, un nav vairs vajadzīgas nekādas darba burtnīcas vai mācību grāmatas. Brīnumaini, moderni, iespējams, arī revolucionāri un efektīvi, bet diemžēl pagaidām bezmērķīgi.
Cik lielā mērā ļaut tehnoloģijām iesūkties skolēnu prātos? Kādus mācību procesus digitalizēt, kādus ne? Cik daudz skolotāju jau tagad lieto šīs pašas interaktīvās tāfeles, un vai deviņu miljonu latu tēriņš maz bijis lietderīgs? Kas būtu jāmaina jauno pedagogu audzināšanas metodikā? Cik lielā mērā tehnoloģijas sāks aizvietot skolotājus? Un kā uz pārmaiņām skolās būtu jāreaģē tālāk augstskolām? Šie ir jautājumi, uz kuriem Latvijas izglītības ministrijai, kā arī izglītības ekspertiem būtu jāsāk meklēt atbildes, jo pārējā pasaule, kurā mēs konkurējam, neguļ.
Mūsdienās, piemēram, diskutēt, vajag vai nevajag veselības mācību kā atsevišķu mācību priekšmetu, patiesībā ir arhaiski. Ir jādomā citādi, proti, kā (!!!) dabūt iekšā zināšanas par veselību bērnos, kuri mostas un iet gulēt ar tačskrīniem.