janvārī. Šis iestudējums vispirms tapis Zagrebā, Horvātijas Nacionālajā operā un tagad teātru sadarbībā adaptēts jaunam dziedātāju sastāvam. Vairākas būtiskas lomas uzticētas arī LNO solistiem.
«Teātris nav pasaules spogulis. Tas ir spēles laukums jaunām, mūsdienīgām idejām un telpa sapņiem. Teātris pat nav medijs. Mūsdienu pasaulē teātris ir komunikācijas telpa. Tajā katrs varēs uzdot sev jautājumu gan par mūsu laiku, gan par traģisku likteni,» - tā O. Prohičs, priecādamies, ka viņa rīcībā ir lieliski izpildītāji. Tā varot iepūst iestudējumā jaunu enerģiju.
Ozrens Prohičs ir viens no vadošajiem horvātu režisoriem. Viņš absolvējis Dramatisko mākslu akadēmiju Zagrebā, kur studēja teātra un radio režiju, kā arī literatūru Filozofijas fakultātē. Iestudējis izrādes gandrīz visos Horvātijas teātros, kā arī Sarajevā (Bosnija un Hercegovina), Novi Sadā (Serbija) un Koblencā (Vācija). Savukārt dramatiskajos teātros O. Prohičs iestudējis Kafkas, Čehova, Dostojevska, Lesinga, Eiripīda, Sofokla un vairāku horvātu autoru darbus. Patlaban viņš ir Horvātijas Nacionālā teātra Rijekā mākslinieciskais vadītājs un arī profesors Zagrebas universitātē, kur māca teātra režiju.
«Manuprāt, režija, no vienas puses, ir konceptuāla gudrības māksla, bet, no otras puses, tā ir savveida sapņošana. Kad es augu, 60. un 70. gados lielākoties operā bija muzejiski iestudējumi un studiju prakse operā nevienu nevilināja. Turp sūtīja tikai viduvējos, netalantīgos,» viņš atklāj, kāpēc operai pievērsies vēlāk. Prohiča iestudējumus mēdz dēvēt par provocējošiem. Viņš gan protestē. «Provocēt? Tas jau ir vecmodīgi! Mēģināt uz skatuves šokēt būtu smieklīgi un pat stulbi, jo pēdējās desmitgadēs uz skatuves darīts un redzēts jau pilnīgi viss. Teātris ir ideju lauks, tāpēc arī dzīvs jau vairāk nekā 2000 gadu.»
Kāpēc izraudzīts tāds operrepertuāra retums? «Tāpēc, ka tā ir ļoti interesanta opera. Mazepas vēstījums ir vidū starp partitūru un libretu. Tā ir opera par vēsturiskām kustībām, kuras noved pie traģēdijas, pie izniekotām dzīvēm. Mēs arī tagad dzīvojam šādā strauju un bīstamu pārmaiņu laikā, un šajā ziņā Mazepa - no vienas puses, tautas varonis, no otras, - nodevējs - ir ļoti mūsdienīgs varonis. Mēs dzīvojam savveida postpasaulē: postmodernā, postindustriālā, postmehāniskā, postsociālistiskā, postkapitālistiskā.» Lai uzrunātu laikabiedrus, režisors izmanto atpazīstamas laikmeta zīmes: sievietēm ir tāds matu sakārtojums, kāds ir Ukrainas valsts bijušajai līderei Jūlijai Timošenko, uz skatuves redzami ukraiņu un slāvu folkloras un sociālistiskās kultūras elementi, konstruktīvisms un modernisms krievu mākslā, piemēram, supremātista Kazimira Maļeviča gleznās, un pat Vladimira Ševčenko filmu videoprojekcijas, kuras veidojis pazīstamais Eiropas videomākslinieks Ivans Faktors. Tas viss kopā rada pilnīgi jaunu «bildi».