Diena - tās mūzikas apskatnieces Ineses Lūsiņas personā - Siguldas opersvētkiem ir sekojusi kopš to tapšanas brīža, un tagad Lūsiņa atceras to situāciju, kādā 1993. gadā notika pirmie svētki: Nacionālā opera bija aizvērta uz remontu (tās atklāšanu 1995. gadā savai priekšvēlēšanu kampaņai nekavējās izmantot Latvijas ceļš), savukārt labdarības koncerti operas atbalstam notika ar superdārgām biļetēm - ziedojumiem, kurus tolaik varēja atļauties gandrīz vai tikai G24 kredītu ieguvēji. Vārdu sakot, operas apmeklējums tika uztverts kā ekskluzīvs pasākums, kuru vienkāršais reņģēdājs nevar atļauties, tur nāk ne tik daudz citus apskatīties, cik sevi parādīt. Un pēkšņi atnāca Kalns un pierādīja, ka var arī citādi - demokrātiski, bez superdārgām biļetēm, bez vakarkleitām un smokingiem. «Toreiz likās, ka Kalns ir dulls, ka kaut ko tādu nav iespējams sarīkot,» atceras Lūsiņa un piebilst, ka nu jau Siguldas Opermūzikas svētki kļuvuši par rituālu.
Šogad Siguldā būs pat divi galā koncerti. Bet kā bija sākumā? 1993. gada 9. augustā Dienas pirmajā lapā Inese Lūsiņa rakstā Pirmie operas svētki Siguldā ziņoja, ka Siguldas pilsdrupu estrādē noticis koncerts «ar Latvijas operas mākslinieku - šodien jau atzītu Eiropas un Skandināvijas operteātru solistu Ineses Galantes, Egila Siliņa, Ingus Pētersona un patlaban vēl brīvās Latvijas brīvmākslinieka, bet rīt, kas zina, varbūt jau Ņujorkas Metropolitēna operas solista Jāņa Sproģa - piedalīšanos. Latvijas Nacionālās operas orķestri šoreiz diriģēja kādreiz šī teātra vadošais, tagad Sanktpēterburgas Marijas teātra diriģents Aleksandrs Viļumanis. Viņš bija arī visas koncerta programmas kompozīcijas veidotājs, kas jāuzsver tāpēc, ka muzikālo numuru secība tajā bija izkārtota ar īpašu kontrastu dramaturģijas izjūtu. Rūpīgi un meistarīgi audzētā svētku sajūta kulminēja Ineses Galantes un Ingus Pētersona dziedātajā Dž. Pučīni operas Bohēma pirmā cēliena finālskatā un visu uz Siguldu aicināto Latvijas opermākslas zvaigžņu kopīgi izpildītajā slavenajā Dž. Verdi dzīru dziesmā no operas Traviata - un būtu vēl atbalsojusies daudzos publikas pieprasītos atkārtojumos un piedevās, ja vien dzīru dziesmas pēdējie panti neizskanētu īsti vasarīga, dāsna lietus pavadījumā».
Koncerts bija labi apmeklēts jau toreiz. «Līdzīgi krāšņam lietussargam seno viduslaiku pilsdrupu ielokā uzplauka viss Siguldas un Rīgas inteliģences zieds, ceļā uz estrādi manīja pazibam arī ASV vēstnieka Latvijā Inta Siliņa automašīnas mazo amerikāņu karodziņu. Klausītāji nebija vīlušies, jo dzirdēja Inesi Galanti un Egilu Siliņu gluži fantastiskā, nepieredzētā mākslinieciskajā formā, turklāt nebraucot šo lielisko iespaidu medībās ne uz Manheimu, ne Frankfurti, ne Bāzeli vai Ženēvu. Savukārt, lai noskatītos operas izrādi, kurā dzied Ingus Pētersons, nāktos šo iespēju ķert Stokholmas vai Ķīles muzikālajos teātros… Pirmais eksperiments ir izdevies, un dabiska būs nākotnē iecerētā svētku attīstība jau plašāka - vairākas dienas ilgstoša - operas festivāla gultnē, paredzot programmā ne tikai latviešu, bet arī leģendāru Eiropas un pasaules opermūzikas zvaigžņu klātbūtni,» vērtēja Inese Lūsiņa.
Tā arī ir noticis. 1993. gada 9. augustā svarīgāka par Siguldas opersvētkiem Dienai bija Sanitas Uplejas rakstītā ziņa, ka Latvijai ir arī sava mazā skaistumkaraliene - Nacionālajā teātrī notikušā starptautiskā konkursā Mini Miss'93 uzvarējusī Anna Krauja no Lielvārdes, kurai par godu pie teātra notika uguņošana. Bet nu jau šis Jura Širiņa (tagad - Millera) rīkotais pasākums palicis vēsturē līdz ar citiem 90. gadu sākumā tik iecienītajiem skaistumkonkursiem, toties Siguldas opersvētki ir jau tik populāri, ka jānovēl, lai tie nekļūst reņģēdājam tikpat nepieejami kā 90. gados opera.