Par darbu Ināras Kolmanes spēlfilmā Mona viņš tika nominēts Lielā Kristapa balvai, 2004. gadā kopā ar Vari Braslu tapa daudziem labi zināmā ģimenes filma Ūdensbumba resnajam runcim. Pēdējos gados Uldis Jancis uzfilmējis vairākas spilgtas dokumentālās filmas, piemēram, režisora Roberta Rubīna Kā tev klājas, Rūdolf Ming?, Lailas Pakalniņas darbus Pa Rubika ceļu un 33 zvēri Ziemassvētku vecītim.
Atgādinot to, ka ikviena topošā kinooperatora starta punkts ir «nekustīgās bildītes» apgūšana, Kalnciema kvartālā līdz 27. maijam apskatāma Ulda Janča melnbalto fotogrāfiju sērija Skūpsti dokumentālā stilā.
Mirklis - tagadne
Ar fotokameru uz «tu» Uldis Jancis ir kopš bērnības - savulaik apmeklēts arī fotopulciņš. Kā pats saka: «Ja bērnam kaut kas padodas, viņam tas arī iepatīkas.» Autora ceturtās personālizstādes Skūpsti sākums meklējams 2005. gadā Berlīnē, kur, dažus mēnešus apgūstot jaunākās tehnoloģijas kino, atlicis laiks arī fotografēšanai. Tā tapa sērija Berlīnes skices, kas bija apskatāma arī Rīgā. Starp šīm dokumentālajām bildēm, kurās tverti nejauši ielās pamanīti laikabiedri, emocijas, sadzīves ainas un citas «cilvēciskas lietas», bijuši arī daži skūpsti. Apceļojot pasauli, tiem apzināti pievienoti arī citi. «Ideja par izstādi bija sen - gribējās kaut ko jauku, piemēram, cilvēku foršākie mirkļi,» skaidro U. Jancis. «Arī tāpēc, lai draugi, kolēģi un apkārt esošie cilvēki padomā par savstarpējām attiecībām.» Dokumentālajā fotogrāfijā U. Janci saista mirklis starp pagātni un nākotni, tā ir brīnišķīgs veids, lai notvertu laikmeta un kaut kādā mērā arī īstuma sajūtu.
Cilvēcisko lietu profesija
Kurš ir mīļbērns - dokumentālo vai mākslas filmu žanrs, U. Jancis nevar atbildēt, abi žanri esot vienlīdz tuvi. Protams, ja dzīvotu valstī ar spēcīgu kinoindustriju, iespējams, kā tādos gadījumos pieņemts, izvēlētos vienu no tiem. U. Jancis kā liela daļa Latvijas kino ļaužu darbojas arī reklāmas jomā, filmē mūzikas videoklipus, taču nākotnē cer to darīt mazāk - šīs modes lietas esot jādara jaunībā.
Pieredze, braukājot pa Latvijas laukiem un tiekoties ar cilvēkiem, esot neatsverama. U. Jancis vēl nav noskatījies Ivara Zviedra filmu Dokumentālists, kurā risinātas filmas varones un dokumentālista attiecības, taču šī diskusija ir bijusi aktuāla vienmēr. «Cik tālu režisors var iet dokumentālajā kino, manuprāt, ir ļoti atkarīgs no šī cilvēka iekšējās sajūtas. Tā nav tikai profesija, tās ir cilvēciskās lietas,» saka kinooperators. Esot skaisti, ja filmas veidotājs spēj nobalansēt uz līnijas tā, lai akmens nav jāiemet ne vienā, ne otrā pusē. Kā veicas pašam? U. Jancis: «Esmu atradis balansu - ir jābūt tādā mierīgā kontaktā, jāģērbjas ļoti neitrāli, lai tu it kā būtu un it kā nebūtu. Tu komunicē ar cilvēku, bet nebāzies pārāk virsū. Tas ir jādara režisoram, bet operators mierīgi vēro un skatās.» Tikai ar laiku iekšējā sajūta pasaka priekšā, kā sadraudzēt filmas varoni ar kameru, protams, dažkārt arī gadās krietni nopūlēties. Pēc filmas visbiežāk cilvēki paliekot mīļi sirdij - kādreiz satiekas, aprunājas, taču apzināti komunikācija netiek uzturēta.
Nekas nav nejauši
Mona ir viens no U. Janča interesantākajiem un sarežģītākajiem kinooperatora darbiem spēlfilmas žanrā. Iecere bijusi veidot modernu kino ar bagātām garšu variācijām, un tādēļ kopā ar filmas režisori I. Kolmani, mākslinieku Jurģi Krāsonu ne vienreiz vien likuši galvas kopā spraigās diskusijās. «Te gandrīz nekas nav nejauši - liela daļa no vizuālās koncepcijas niansēm paliks nepamanītas skatītājam, taču mums pašiem bija ļoti svarīgi salikt šīs lietas, lai rastos kopsajūta.» Režisore vēlējās balansēt starp dokumentalitātes un mākslas filmas sajūtu, tāpēc filmā redzamas vairākas teju dokumentālas ainas, piemēram, teļa dzemdības, ar kurām galā tika debitante kinoaktrise Kristīne Belicka (Mona). «Atradāmies tādā stand by režīmē - zinājām, ja zvanīs, būs jābrauc. Tā ka improvizācija bija, bet man patīk, ja ir zināma tēma un tad improvizē, nevis tā - nu ko šovakar darīsim?»