Nule kā ASV vēstniecība Latvijā izsludinājusi pasaulē pazīstamākās Fulbraita stipendijas gadskārtējo konkursu. Lai gan ne mazāk cienījama savā būtībā un ar līdzīgiem mērķiem ir arī otra amerikāņu stipendija, Hamfrija programmas stipendija, kuras konkurss izsludināts vienlaikus ar senatora Fulbraita vārdā nosaukto, kuru pilnīgi objektīvi var raksturot kā atpazīstamāku. Līdzīgi kā Nobela miera prēmija bezmaz vai kļuvusi par nomenklatūras jēdzienu, ko dzirdot, vispirms iedomājamies ne jau pašu dinamīta tēvu, bet gan viņa iedibināto prēmiju, tā arī Fulbraits reti kuram saistīsies ar kādu konkrētu šā amerikāņu demokrāta politisko ieskatu, toties ļoti daudziem - ar slaveno un iekārojamo stipendiju. Sarunvalodā šos tik ļoti dažādo jomu izcilniekus, kuru studiju un pētījumu tiešais iznākums no pirmā acu uzmetiena tā uzreiz pat nesaslēdzas ar stipendijai noteikto virsmērķi «vairot savstarpējo izpratni starp [Amerikas] Savienoto Valstu un citu zemju tautām», tā arī sauc - par fulbraitiem. Par spīti akadēmisko un praktisko interešu un ieskatu, tautību, mentalitāšu un jebkādām citām atšķirībām fulbraiti ir vienoti, un šo vienotību ar savu darbu nes un vairo vēl tālāk, un vienlīdz īpatnēji un pašsaprotami vienkārši ir tas, ka tam pamatā ir nauda, kas tiek maksāta šiem stipendiātiem.
90. gadu sākumā pēcpadomju cilvēkam bija apmulsuma brīdis (katram droši vien cits, nedaudz citā laikā un intensitātē), kad pirmo reizi iznāca saskarties ar Rietumu labdarību. Neērtība, neizpratne par to, kā rīkoties, nabaga lepnums - visplašākā izjūtu gamma, kas tikai pamazām kļuva par «skaidru bildi», ka labdarība ir normālas sabiedrības neatņemama sastāvdaļa un ka vienlīdz cienījami ir gan dot, gan ņemt, un ar to līdzvērtīgi svarīgi ir nodarboties gan privātpersonām, gan, ja rodas tāda iespēja, arī valstij. Fulbraita stipendija ar 60 procentu finansējumu no ASV valdības un pārējo - no iesaistītajām dalībvalstīm ir spilgtākais piemērs valsts līmeņa labdarībai. Šķietami izplūdušajam mērķim par saprašanos starp tautām pamatā gan ir pavisam praktisks apsvērums un ilgā laikā un personīgā pieredzē izkristalizēta pārliecība, ka šādi ieguldīti līdzekļi kopā ar provizoriski neiztērētu lērumu naudas tiek aiztaupīti karam un destrukcijai. Ne velti mēdz teikt, ka dārgāks par izglītību ir tikai tās trūkums.
Amerikānis Džeimss Viljams Fulbraits, maģistra studiju laikā Oksfordā Anglijā piedzīvoja kultūras šoku, kas pozitīvi ietekmēja viņa pārliecību gan par ārzemju studiju vērtīgumu, gan par šādu studiju atbalsta nozīmību. «Izglītība ir labākais - iespējams, pat vienīgais - veids, kā tautas var kopt objektivitātes mēru, lai spētu spriest viena par otras uzvedību un nolūkiem,» viņš vēlāk sacīja. Droši vien Fulbraita iniciatīvu, kas 1946. gadā īstenojās slavenās stipendijas nodibināšanā, ietekmēja arī tas, ka viņš savulaik Oksfordā bija studējis un sava cilvēciskuma horizontu paplašinājis, būdams Sesila Džona Rodsa stipendiāts. Tā jau šī kultūras pēctecība un sapratnes civilizācija pastāv un paplašinās: ņemot un dodot.
Kopš stipendijas pirmā konkursa 1991. gadā Latvijā fulbraitu kopējais skaits šogad varētu sasniegt simtu. Tomēr mēs neesam tikai ņēmēju tauta. Ar visu Homo sovieticus bezatbildības kompleksu, kas aizvien šur un tur pavīd tīrā veidā vai mežonīgā kapitālisma mutācijā, aizvien dzīva tomēr ir arī tā latviskuma daļa, no kuras izaugušas tautasdziesmas rindas «Dod, Dieviņ(i), otram dot,/ Ne no otra mīļi lūgt.» Proti, lūgt vai dot - tāda ir nosacītā izvēle. Starpstāvoklis, savtīgas noslēgtības status quo arī šajā ziņā ilgstoši nevar pastāvēt, arī šeit darbojas entropija, sairšanas likums visam, kas nemainās, kas nedalās. Tāpēc ir gan iepriecinoši, gan pārsteidzoši, piemēram, saskaitot, cik tad īsti ir Vītolu fonda pārvaldīto un izdalāmo stipendiju. Kopā to ir 151. Simt piecdesmit viena! Lielākā daļa šo cilvēku, kuri maznodrošinātu Latvijas censoņu atbalstam Vītolu pārvaldībai uzticējuši savu naudu, nav miljonāri. Lasot šo daudzo stipendiju iedibinātāju biogrāfijas, redzams, ka ļoti daudziem dzīvē klājies grūti. Tomēr viņi nav nocietinājušies, bet gan, gluži pretēji,- pratuši novērtēt to, ko no dzīves saņēmuši. Saņēmuši, lai dotu, lai vairotu.
Saprotams, ka spējam līdzi just tiem, kuros saskatām kādas savas pieredzes atblāzmu. Vītolu fonda plašā popularitāte gan no devēju, gan saņēmēju puses savā veidā apliecina Latvijas tautas smago pieredzi. Gan jau labdarības centieni atvieglot ceļu uz izglītību un izcilību trūcīgākajiem neizpaliks arī turpmāk, un varam cerēt, ka arī valsts līmenī mums ar laiku vairosies lepni un dāsni citiem došanas iemesli un iespējas.