Mēs visi atceramies, ka vēl nebūt ne tik sen šīs pašas padomes tika iznīdētas, jo piepeši izrādījās - it kā tas tāpat jau nebūtu bijis zināms labu laiku pirms tam -, ka šajās padomēs: a) kā nieres pa taukiem dzīvo ar uzņēmuma darbības jomu īpaši neiesvētītas, toties vairākām padomēm itin noderīgas personas, b) padomēs pie varas esošās partijas mēdz ietūcīt sev pakļāvīgus un noderīgus ļautiņus u. tml.
Vārdu sakot, šīs padomes bija liekēdības, iespējamas korupcijas un visādu citādu ļaunumu perēkļi. Tagad es to pieminu ne jau saistībā ar Pavļuta paziņoto, bet gan vērojot spriešanu, vai šādu padomju eksistence ir «laba» vai «slikta» un vai tās maz vajadzīgas.
Kāpēc es par to iedomājos rakstīt avīzes sadaļā, kas saistīta ar kultūru?
Ļoti vienkārša iemesla dēļ.
Dažādas padomes itin daudzās pasaules malās ir itin ierasts pieskatīšanas un pārvaldīšanas iekārtojums arī visvisādās kultūras iestādēs - muzejos, teātros, opernamos u. tml. Viss viens, vai tas būtu no valsts, reģiona, pašvaldības vai pilsētas budžeta finansēts izrīkojums vai dāsnu mecenātu vai sponsoru balstīta iestāde, šīs padomes - kurās, starp citu, sagadīšanās pēc bieži vien mēdz gadīties arī šie mecenāti un sponsori - raugās, kā tad iestādes vai pasākuma vajadzībām tiek tērēta viņu pašu atvēlētā vai ziedotā, vai varbūt nodokļos nomaksātā nauda.
Citiem vārdiem sakot, viņi raugās teātra nama, operas vai muzeja direktoram, grāmatvedim un visiem pārējiem uz pirkstiem, taču tajā pašā laikā ir arī guvuši attiecīgajai jomai atbilstošu skološanu vai vismaz ir pazinēji, cienītāji vai atbalstītāji.
Par to iedomājos, vērojot pēdējo nedēļu peripetijas ap kultūras ministres runāšanām un darīšanām. Saprotams, nav slikti, ja kultūras ministra vai ministres vietā tiek cilvēks, kurš vienlīdz labi pārzina grāmatniecības, tēlotājmākslas, mūzikas, bibliotēku zinātnes un visas pārējās valsts finansētās kultūras nozares. Vai vismaz spēj puslīdz ticami izlikties, ka pārzina vai vismaz par tām interesējas.
Taču šādi ministri laikam jau nekur apkārt nemētājas, un, starp citu, ir pat tādas zemes, kurās kultūras ministrs ir tikai tāda trešdaļslodze ministram, kas atbild arī par sportu, tūrismu, satiksmi vai, teiksim, ekonomiku. Skaidrs, ka par to, kā labāk izlietot naudu muzejā vai operā, šim ministram varētu būt tīri teorētisks priekšstats, un šādos brīžos itin labi var noderēt attiecīgās iestādes padomes skatījums.
Man nav ne jausmas, cik šāds modelis ir tuvs ideālam, taču daudzviet tas darbojas. Bet pie mums daudz kas nedarbojas.