Es teiktu vairāk - Krievijā vairojas impēriskas tendences, apdraudot tās neatkarīgās kaimiņu valstis, kas atbilstoši Krievijas ārpolitikas pamatnostādnēm ietilpst «krievu pasaules» robežās. Pamazām, bet sistemātiski ar plašsaziņas līdzekļu, nevalstisko organizāciju un arī skolu sistēmas palīdzību tiek grauta Latvijas pilsoņu ticība Latvijas neatkarībai un organizēta pret valsts pamatiem noskaņota sabiedrības daļa.
Ir labi, ka augstas valsts amatpersonas sākušas publiski izmantot tādus jēdzienus kā ārvalstu «maigā vara» vai «informatīvais karš». Par to ir jārunā, un tas sabiedrībai, protams, jāzina. Tomēr jocīgi šķiet kas cits. Tā vietā, lai Latvijas valsts sakopotu līdzekļus informatīvai aizsardzībai (sabiedriskajam pasūtījumam Latvijas medijiem, valstiskai audzināšanai skolās utt.), nodokļu maksātāju nauda joprojām tiek tērēta naidīgu spēku informatīvai propagandai.
Skolo bērnus, būdams nelojāls...
Populārās latviešu rokgrupas Skyforger (Debesu kalējs) dziesmā zīmīgi citēts pasakas Kurbads ļaunuma simbols Melnais jātnieks: «Tūkstoš ausu manī klausās/Akli seko katram vārdam/Jūs jau paši mani saucāt/Paši man šo ceļu rādāt...» Diemžēl jāatzīst, ka mēs paši «rādām ceļu» tiem, kas pamazām jauc ārā pamatus, uz kuriem veidota Latvijas valsts.
Spilgts pēdējo dienu piemērs ir Rīgas 40. vidusskolas skolotājs Vladislavs Rafaļskis, kurš radio intervijā izpaudās tieši: «Esmu gatavs godīgi pateikt, ka esmu šai valstij nelojāls. Es šo režīmu vienkārši nicinu. Tas atgrūž arī manus bērnus un rada tiem daudz problēmu.» Tā runā valsts algots skolotājs. Ja tāda ir atklātā valoda, tad kas tiek runāts mācību stundās aiz aizvērtām durvīm? Un cik daudz Latvijā ir šādu uzskatu pedagogu, kuriem nav bijusi izdevība vai uzdrošināšanās izpausties atklāti? Par Latvijas rītdienas paaudzes audzināšanu V. Rafaļskis turpina saņemt valsts naudu arī tagad... Ar šo situāciju pagaidām samierinās gan izglītības ministrs, gan Rīgas mērs, gan skolas vadība.
Esmu aicinājis 40. vidusskolas vadītāju ierasties Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē un situāciju pārrunāt. Situācijas nosacīts atrisinājums var būt tikai viens - šādam skolotājam jāpārtrauc strādāt ar bērniem. «Nosacīts» tāpēc, ka atsevišķs gadījums kalpos par mācību, bet neizmainīs sistēmu. Pētnieks A. Kudors līdzās citiem ekspertiem atzīst, ka dalīta izglītības sistēma ir Latvijas vārīgā vieta un ilgtermiņa uzdevums ir virzīties uz valsts apmaksātu izglītību tikai valsts valodā.
Kādu informāciju finansējam
No 2007. gada līdz 2011. gadam Latvijas pastam aprēķinātās kompensācijas par abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu sniegšanu kopā veido gandrīz 20 miljonus latu, par to ik gadu maksājot ap četriem miljoniem latu. Lai palīdzētu nodrošināt pasta piegādi, Latvijas iedzīvotāji maksājuši Ls 4,09 milj. 2007. gadā, Ls 3,93 milj. 2008. gadā, Ls 4,98 milj. 2009. gadā, Ls 3,29 milj. 2010. gadā un Ls 3,22 milj. 2011. gadā. Kā liecina Satiksmes ministrijas informācija, pašreiz viena abonētā preses izdevuma piegādes faktiskā pašizmaksa ir Ls 0,17 , un pusi kompensē no valsts budžeta.
Rodas jautājumi. Vai visi preses izdevumi kalpo sabiedrības interesēm tādā mērā, lai joprojām ļoti lielās taupības apstākļos tos faktiski finansētu? Vai Latvijas iedzīvotājiem jāmaksā par divvalodības aģitāciju, regulāru valsts izsmiešanu un viena atsevišķa politiska spēka neierobežotu reklāmu, kādu vērojam krievu valodā rakstošajā presē? Kas ir tā informācija, par kuras izplatīšanu valsts ir gatava maksāt?
Ņemot šo vērā, būtu jāsāk nopietna diskusija par to, vai valsts atbalsts preses piegādei nebūtu jāsašaurina līdz atbalstam tikai tiem rakstošajiem medijiem, kas Latvijas sabiedrību uzrunā valsts valodā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, kompensējot izdevumus tikai izdevumiem latviešu valodā, valsts katru gadu ietaupītu apmēram Ls 1 milj. Daudz vai maz? Droši vien atkarīgs no salīdzinājuma. Bet tas vien, ka paši finansējam pret valsts pamatiem vērstu propagandu, šķiet necienīgi.
Šie piemēri nav vienīgie...
Valsts pastāv tik ilgi, kamēr pilsoņiem tā ir nozīmīga un viņi gatavi ieguldīt darbu un līdzekļus tās stiprināšanā. Valsts būtība ir kultūras un vēsturiskā kopībā balstīta pilsoņu sadarbība, savstarpēja pašpalīdzība un atbalsts savējiem. Ir daudz jomu, kurās līdzšinējā sistēma būtu pārskatāma, uzdodot jautājumu, vai tā kalpo Latvijas kā nacionālas un neatkarīgas valsts interesēm un vai tā ir izdevīga Latvijas pilsoņiem.