Vakar (ja gribam būt precīzi - līdz ar saules rietu) ebreji visā pasaulē, arī Latvijā, svinēja jaunā gada sākšanos. Nevienai no Latvijas augstākajām amatpersonām, kas gan pieradušas nākt klajā ar apsveikumiem, piemēram, pareizticīgo Ziemassvētkos, ebreju kopienai nekas sakāms nebija. Jo pareizticīgo Latvijā galu galā ir krietni vairāk par ebrejiem, vai ne? Tātad...
Ja nopietni, nav runa par to, ka no mūsu amatpersonu puses būtu pieļauta tieši kļūda. Manuprāt, vienkārši ir palaista garām iespēja pilnveidot attiecības ar kopienu, kuras gadījumā nav korelācijas starp kopienas locekļu skaitu un viņu ietekmi (pat ja vadāmies no tik pragmatiskām pozīcijām, nevis no elementāri cilvēciskām simpātijām pret citiem cilvēkiem). Gribētu uzsvērt darbības vārdu «pilnveidot». Skanēs skarbi, bet tā nu ir gadījies, ka Latvijas valsts un sabiedrības vairākuma attiecību ar ebreju kopienu teju vai stūrakmens ir pagātnē notikušais - sākot ar ebreju iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā, beidzot ar stīvēšanos par kopienai pirms kara piederējušiem īpašumiem. Lūdzu saprast pareizi: pagātni aizmirst nedrīkst, domstarpības vēlams atrisināt. Tomēr nav arī pareizi, ja attiecībās ar kopienu tik maz vietas ir šodienai, šodien dzīvojošajiem, kuri, jā, šonedēļ svin Roš Hašanu. Apsveikums (un vai tas gan daudz prasītu?) vienkārši liecinātu, ka amatpersonām kopiena ir ne tikai pagātne, bet arī šodiena, mūsu cilvēki, ar kuriem dalīt ne tikai bēdas, bet arī prieku, cerību.
Profesionālajā, atļaušos tā teikt, žargonā ir jēdziens «vēstures viktimizācija». Bieži tas izpaužas tā, ka etniskas, reliģiskas u. c. grupas izpratni par sevi, attiecības ar citām grupām konstruē, par pamatu ņemot pagātnes nodarījumus, pagātnē pārdzīvoto. Šis modelis - tas, protams, sastopams daudzviet pasaulē - slēpj sevī risku, ka sākas savā būtībā absurda ciešanu un vainas apmēru savstarpēja salīdzināšana. Otra galējība ir paziņot, ka jādzīvo ir šodien, vēsturi turpināt «stiept līdzi» nav lietderīgi utt. Rodas sajūta, ka Latvijā dominē abi šie pretpoli. Atkal gluži pragmatiski vērtējot, nav jēdzīgi, ja tie nosaka Latvijas valsts izpratni par mūsu nacionālajām minoritātēm. Tad veidojas arī tādas aplamas situācijas, kad, piemēram, mūsu amatpersonas, tēlaini izsakoties, šaudās neziņā (pasākumu apmeklēt, neapmeklēt?) starp vietējām armēņu un azerbaidžāņu kopienām, jo amatpersonu galvās centrālais ir abu tautu sarežģītās vēsturiskās attiecības Aizkaukāza reģionā, kas, protams, ir būtisks faktors, bet tam tā nevajadzētu būt Latvijā. Cieņa pret pagātni un draudzīga interese par šodienā dzīvojošiem līdzcilvēkiem neizslēdz viena otru.