Lai uzzinātu, vai armijas zupas katlā nav trāpījušies tārpi, vienmēr nav jāzvana ģenerālim, ir pietiekami aprunāties ar jebkuru Latvijas bruņoto spēku karavīru. Tā iespējams uzzināt gana daudz un saprast, ko reāli nozīmē valdības bezatbildība, ignorējot aicinājumus palielināt aizsardzības nozarei piešķiramos līdzekļus. Tad var dzirdēt karavīrus sakām, ka armijas tehnika esot Otrā pasaules kara līmenī. Turklāt tas nebūt neattiecas uz kādu nosacīti mazāk svarīgu bruņoto spēku apakšvienību, bet gan sauszemes brigādi kopumā jeb Latvijas armijas profesionālāko daļu. Par kādiem gan kaujas uzdevumiem vispār ir jēga runāt, ja pat pārvietošanās kājnieku bataljoniem sagādā problēmas. Ar tādām apvidus mašīnām, turklāt bez bruņu aizsardzības nav ko darīt sliktos laikapstākļos, jo sniegā un dubļos tās vienkārši apstājas. Kārtējo reizi pārliecinoties, ka arī šogad nekas nav mainījies, ka valsts nespēj atrisināt pat šādu nosacīti vienkāršu un salīdzinoši ne pārāk lielus izdevumus prasošu problēmu, jāpiekrīt tiem kritiķiem, kas norādījuši uz robiem Latvijas aizsardzības spējās. Tāpat arī aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš vairākkārt paudis bažas par NATO saistību nepildīšanu. Šāda trauksmes celšana ir viens no ministra pienākumiem, taču jau par tradicionālu kļuvis tas, ka augstākajām amatpersonām (premjeram un prezidentam) par to nekas nav sakāms. Kaut gan tieši viņiem, jādomā, pirmām kārtām bijis domāts Pabrika teiktais. Valda Dombrovska izvairīgums ir atbilde, kas jāsaprot kā atteikšanās nopietni domāt par aizsardzības jomu. Redzot valdības vadītāja pozīciju, nešķiet pārsteidzoša kāda pašvaldības vadītāja jautājums, kādu gan labumu vietējiem zemniekiem varētu dot militāro mācību sarīkošana šajā rajonā. Jāšaubās, vai minētā amatpersona saprata norādi, ka šādā veidā bruņotie spēki mācās aizstāvēt savu valsti.
No bruņoto spēku augstākā līmeņa virsniekiem iegūtā informācija liecina, ka Aizsardzības ministrija ir uz pareizā ceļa un tas būšot redzams arī armijas apgādē. Žēl tikai, ka tam lemts notikt tik ilgi, ka gadiem nav iespējams atrisināt kaut vai jautājumu par bruņutransportieru iegādi. Kā redzams no kaimiņu piemēra, šāda tehnika ir gan lietuviešiem, gan arī igauņiem, un tā nemaksā tik dārgi. Arī Polijas armijas iepirkumos minēta tieši bruņutransportieru un helikopteru iegāde. Katrs karavīrs pateiks - jo viņiem ir šādas zināšanas -, cik nozīmīga ir šāda tehnika. Tas ir bruņots nodaļas līmeņa transportlīdzeklis, kas svarīgs apstākļos, ko sauc par aizkavēšanas karu. Latvijas bruņotajiem spēkiem nepieciešams arī ievērojami uzlabot novērošanas un informācijas iegūšanas spējas. Turklāt šāda apgāde ir paveicams uzdevums, kas noteikti stiprinātu Latvijas kā NATO dalībvalsts pašapziņu.