Diskusijas par partiju spēku atvienošanu cerībā uz labākiem panākumiem Rīgas pašvaldības vēlēšanās rosinājušas arī uz pārdomām, cik daudz un kādas partijas vispār Latvijā ir vajadzīgas un vai ir lietderīgi to skaitu kaut kā regulēt. Šobrīd reģistrētas kādas 73 partijas. Saeimā caur sešiem sarakstiem, kas pārvarējuši 5% barjeru, pārstāvēti mazliet virs desmit politiskie spēki. Rīgas domē - četras partijas trijos sarakstos, kas ieguvuši deputātu vietas. Tas ir situācijā, kad uz pēdējām Saeimas vēlēšanām bija pieteikti 13, bet Rīgas domes - 12 sarakstu. Arī citur Latvijā tendences līdzīgas, proti, pretendentu gan pietiekami daudz, uzvarētāju maz, turklāt tie pamatā vieni un tie paši, ja neņem vērā lokālos politiskos spēkus, kas daudzviet izveidoti, pretendējot uz vietām vietējā pašvaldībā.
Runājot par tiem sarakstiem, kas gan regulāri piedalās vēlēšanās, tomēr deputātu vietas neiegūst, bieži dzird tādus kā naida pilnus pārmetumus, ka to dēļ zūd balsis tām, kas balansē uz 5% barjeras robežas. Tā ir, taču tas ir jautājums arī par noteiktu ideju pārstāvniecību - pat ja kāda par sīkpartiju dēvētā, piemēram, Saeimas vēlēšanās savāc vien kādu tūkstoti vai padsmit tūkstošus balsu, tas vien liecina, ka ir kaut kādas vēlētāju vajadzības, ko tieši šī saraksta pārstāvji ir piedāvājuši risināt labāk nekā citi. Vai arī, ka viņu līderi noteiktā sabiedrības daļā bijuši pārliecinošāki. Un tieši šajā faktorā arī ir tā lielākā sīkpartiju pastāvēšanas jēga. Ja konkurentus interesē to balsis, jāskatās, vai var pārņemt piedāvājumu, līderus. Savukārt jebkuri mehāniski ierobežojumi šiem sarakstiem būt pārstāvētiem vēlēšanu cīņā vērtējami vien kā demokrātijas ierobežojumi. Jau tā ir pieļauta gan vēlēšanu barjeras ieviešana, gan arī minimālā biedru skaita noteikšana partijām u. tml.
Šajā kontekstā jāņem vērā vēl viens, politiski visai kutelīgs, faktors. Vēlēšanu likumu pieņem un līdz ar to arī dažādus ierobežojumus nosaka lielās partijas - tās, kas jau ir pie varas. Zināmā mērā ar to veidojas interešu konflikts, jo visas prasības, protams, tiek pieņemtas pašu interesēs.
No teiktā izriet, ka ne jau ar kādiem administratīviem lēmumiem, bet gan vēlētāju paustas gribas ceļā mums būtu jānonāk līdz atbildei, cik tieši un kādas partijas Latvijā nepieciešamas. Arī spēku apvienošana būtu jābalsta izpratnē, kādas ir kopīgās vērtības, kopīgais piedāvājums, vienlaikus izvērtējot arī risku, vai kādas iepriekš aizstāvētas idejas nepaliks atstātas novārtā un līdz ar to nebūs par pamatu vēl kādas sīkpartijas dibināšanai, kas iestātos tieši par tām, tā atņemot spēkus apvienotajam sarakstam.