«Problēma ir daudz dziļāka, nekā varētu likties, - cilvēki no pamatskolas ir ielikti augstskolā jeb olimpiskajās spēlēs. Mums, it sevišķi sieviešu biatlonā, ļoti pietrūkst vidējā posma - sacensību pieredzes -, lai nebūtu jāsaskaras ar uztraukumu, problēmām, pretinieku nievājošiem vai uzslavu vārdiem. Tas viss veido kompleksu, bet jūs beigās redzat tikai rezultātu,» skaidroja Čakars. «Sportisti ir draudzīgi, taču pirms starta var pateikt - tu varbūt ne tur stāvi vai pārāk labā vietā stāvi. Dažs tam nepievērš uzmanību, bet, ja to jauniņajam pasaka slavenība, tas ļoti iziet caur smadzenēm.»
Čakars uzsvēra, ka meitenēm neko nepārmet, «jo viņas izdarīja, ko varēja». «Viņas nav slinkojušas. Arī neveiksmīgajā stafetē ne. Man visiem ir jāatvainojas, ka tik augsta reitinga sacensībās kā olimpiskās spēles mums starts nesanāca. Arī es kā treneris uzņemos vainu. Rezultāts ir tāds, kāds ir. Cerēts bija vairāk, paredzēju, ka būsim krietni augstāk. Ne tik daudz ir runa par stafeti kā par individuālajām disciplīnām. Pēc Turīnas bija citas (augstākas - I.K.) prasības. Kad martā ierados Vistlerā un ieraudzīju trasi, meitenēm teicu, ka pilnībā jāmaina sagatavošanās, ļoti daudz būs atkarīgs, kā būs spējīgas sevi pievest startam, un to visu meitenes darīja, strādāja cītīgi. Kontroltreniņos Līduma šāva ļoti precīzi. Tas nav tāpat vien, jo kontroltreniņā skrien tikpat ātri kā sacensībās. Manuprāt, meitenes vienkārši sevi nespēja pievest startam. Uz to norāda tas, ka vienā šaušanā ir viena kļūda, bet otrā - trīs. Juškāne šosezon trijās stafetēs pirmos posmus nobrauca labi, bet Vistlerā nesanāca. Arī Glāzerei bija kolosāla šaušana guļus, bet stāvus divas kļūdas.» Vājo rezultātu cēloņi ne tik daudz meklējami fiziskajā gatavībā, cik psiholoģijā, sacīja Čakars.
Viņš ļoti cer, ka biatlonā karjeru turpinās izlases līdere Madara Līduma. «Pats svarīgākais ir Līdumu noturēt vēl vismaz pāris gadu. Citādi jaunajām sportistēm galīgi zudīs motivācija. Dažs varbūt pasmīkņā par Madaras trīsdesmitajām vietām, bet viņa ir elites sportiste. Viņai pašai tikai jāsaliek viss pa plauktiņiem. Viņa prot gan ātri slēpot, gan labi šaut, to es varu apgalvot. Šaušanā ir ļoti viegla aksioma: guļus - meistarība, stāvus - galva. Tā biatlonā valda entos gadus. Viņa no šīs aksiomas nav tālu. Ja aizies, nākamā Līduma varbūt būs pēc desmit gadiem.»
Jautājumu par dāmu biatlona nākotni Čakars novirzīja augstāk stāvošajiem: «Es jau esmu treneris. Taču godīgi varu pateikt, ka līdz šim biatlons turējies uz mūsu pašu pleciem.» Čakars apzinājās, ka atbalstītājus atrast būs vēl grūtāk. «Dāmu biatlons tapis astoņu gadu laikā no nulles. Likvidēt būs vieglāk nekā atjaunot. Jāņem vērā, ka mūsu valstī cilvēku resursi ir tādi, kādi ir, - ar to es domāju bērnus, jo vajag visiem sporta veidiem. Tā kā biatlons ir ļoti specifisks, ir pienācis laiks nestrādāt ar tiem, kuri varbūt grib, bet ar tiem, ar kuriem būtu jāstrādā. Tad mēs noteikti runātu jautrākās notīs.»