Daži cenšas meistarot savu realitāti, citi - raut nost to, ko viņiem par realitāti uzspieduši citi - varbūt esmu slikts lasītājs, tomēr man šķita, ka šajā grāmatā agrāk vai vēlāk visi varoņi secina - raut vai neraut nost to, kas pašiem nešķiet dabiski pienācīgs, darīt vai nedarīt, vienalga, bet rezultātā gūtā starpība ir visai maza, ja tāda vispār ir. Vai arī viņiem paveras vēl trešā realitāte, par ko sākotnējam realitātes tvīcējam nav bijis ne aptuvenas nojausmas. Tādi stāsti ir kā dzīve. Nekas nestāv uz vietas, un tikpat ļoti nekas neiet turpu, kurp deguns ir rādījis - to rāda Gundega Repše; šķietamas traģēdijas pārvēršas vienkāršos negadījumos, bet sīki nieciņi pārrauj vai samežģī mūža pavedienus. Jā, tā es te rakstu ar nolūku - reizēm jau Gundegai gribas izteikties puķaini, un viņa neliedz sev to prieku. Es ar.
Gundega Repše labi prot veco patiesību, ka, lai reāli tēlotu reālu dzīvi, nav par katru cenu jāapraksta vai jātēlo tikai reālas lietas un materiālās pasaules izpausmes. Citiem vārdiem, Gundega Repše labi prot to, cik nevarīgs naturālisms ir un cik ļoti dabiskā piespiedu kārtā ierobežots tas ir. Jaunajā grāmatā viņa ļauj tam pilnvērtīgi izpausties. (Brīdi pieļausim, ka, nosaukumam par spīti Gundega Repše tajā nestāsta par mācekļiem, mācekļa gadiem un mācībām, mācību programmām, kursiem vai stundām - varbūt tā būs pareizāk, vismaz drošāk, un tad es - dzīvot māceklis kā mēs visi, tie pārējie - nebūšu pārāk kļūdījies.)
Jutijas sadzīves alkoholisms (Para), izrēķinoties ar miroņiem (nu, patiesībā reāli viņa tiek klāt tikai mirušu radinieku matu šķipsnām) viņas, otrā plāna aktrises mūža gājumā, realitātei pienāk draudīgi tuvu, jo, kamēr Jutija uzveic pagātnes rēgus vai vismaz to matus, ar matiem aplīmētās burciņas metot pa logu, turpat pagalmā, kur piezemējas nosacītās parūkas, īsta, pilnasinīga alkoholiķe nosit putnu barotāju sieviņu. (Bet varbūt tomēr ļauno darbu pastrādā Jutijas mesta burciņa, pie kā ir pielipināti kāda sen aizmirsta rada mateļi? Ak, kas to lai zina - un vai tas vispār ir svarīgi? Un kas ir svarīgāk - kas perversāk - pēc gluži brīvas izvēles un likumsakarīgiem apstākļiem dzīvošanu pakļaut mirušiem vai citām sabiedrības vai personu izvēlētām ilūzijām?) Jā, grāmatā daži stāsti ir tādi padrūmi, par citiem gribas vismaz pasmīnēt (Kiras Korintas prombūtne), viens ir vairāk ludziņa, varbūt kinoscenārijs (Jūras velni); un, kā jau labā literatūrā klājas, ne no viena nevar atvedināt taisnvirziena, didaktisku mācību. Dzīve met lokus gan realitātē, gan Gundegas grāmatā.
Kaut kas ir mainījies Gundegas Repšes stilā. Dažkārt teikumi / frāzējumi šķiet apzināti neizstrādāti, atstāti div- un trīs- vai pat vēl vairākdomīgi; nu jā, grāmata ir par mācekļiem (vai dzīves mācekļiem, dzīvot mācekļiem? Es minu to mīklu. Varētu būt). Šā vai tā, dzīvot mēs visi mācāmies praksē, un Gundega Repše nav izņēmums; varbūt tāpēc forma ir apzināti nevērīgāka; nevar mācīties, nepieļaujot kļūdas, un dažs māceklis tālāk par kļūdām netiek nekad, par īstu meistaru nekļūst. Bet arī tādus, kas iemaņās varētu būt sasnieguši pilnību, var piemeklēt apkārtējo naids un nicinājums, ja iemaņas nav gūtas nodarbē, kas uzskatāma par godājamu (Izredzētie).
Neviens nav tas, kas pirmajā brīdī šķiet. Pusvaroņi ne lasītājiem, ne citām darbības personām nerāda īsto seju. Magelāns, kas, protams, nav Magelāns, nav pat neirastēniķis žurnālists, kas drudžaini meklējas, bet neprot atrasties; tas ir, «nevar atrast sevi», kā teica vecajos laikos, un jocīgi - arī starp iedomāto Magelānu un pasauli, kas uzmūrēta burtnīciņās, ko nezināma roka izmētā it kā viņa vārdā, bet lai kafejnīcas oficiantīte varētu atrast, ir tāda pati stikla siena. Un - kad atklājas, ka oficiantīte ir visu (vai vismaz diezgan daudz) notiekošo pārpratusi - arī tad minētā siena nepazūd, tikai aptver / aizsedz daudz plašāku laukumu / telpu.
Katrā grāmatas vēstījumā - nepūlēšos meklēt žanra apzīmējumu - jā, arī dialoģizētajā stāstā / novelē Jūras velni darbojošās personas tiecas kaut ko apgūt, tikt galā ar reālām un izdomātām nepilnībām un trūkumiem - var teikt, viņi mācās.
Pievelk tas, ka nevienā stāstu / noveļu vietiņā necik nopietni neiezīmējas tāds tēls, ko varētu dēvēt par skolotāju. Dažviet varoņi, nevaroņi un darbības personas runā par Dievu, un Gundega Repše it kā dod mājienus, ka viņš varētu būt īstais skolotājs visiem nepiepildītajiem dzīves mācekļiem, bet turpat blakus ir lasāmi apraksti par tādiem, kas Tā Kunga vārdu valkā ļoti nelietīgi un ļoti savtīgos nolūkos; atkal liela iespēja vilties un aizšaut garām. Bet laikam tas arī ir lielais vispārinājums, ko Gundegas grāmata piedāvā - «mēs visi esam mācekļi, bet kur ir skolotājs?». Mums viņa ļoti vajag.