Kāds ir noskaņojums pirms starta Birmingemā?
Nekā jauna. Lai arī nesen biju nedaudz apslimis, visādi citādi noskaņojums pirms sacensībām ir ļoti labs.
Tavā gadījumā pirms pasaules čempionāta droši vien jārunā nevis par mērķi, bet gan uzdevumu?
Uzdevums jau vienmēr bijis viens. Maksimāli labi sagatavoties un noskaņoties cīņai trasē. Jādodas uz turieni un jāizdara viss, uz ko esi spējīgs.
Šogad ir vieglāk gatavoties nekā pagājušajā gadā, kad nesen biji atsācis braukt pēc savainojuma sadziedēšanas?
Psiholoģiski šogad varbūt arī būs vieglāk braukt, lai gan tas ir koks ar diviem galiem. Toreiz neviens nekādus brīnumus it kā negaidīja, jebkāds rezultāts būtu bijis apmierinošs (Māris izcīnīja 2. vietu - aut.). Šogad tam rezultātam vajadzētu būt labam. Es gan tik un tā domāju, ka šogad būs vieglāk, jo nav jādomā par traumu vai kādām citām blakus lietām. Es varu koncentrēties tikai braukšanai un mačiem.
Kas būs galvenie konkurenti? Joprojām francūzis Dodē?
Viņš gan šogad vairs nebrauc tik labi kā pagājušajā gadā, taču skaidrs, ka ar viņu nevar nerēķināties. Par galvenajiem konkurentiem uzskatu amerikāni Konoru Fīldsu, Marku Vilersu no Jaunzēlandes un Semu Vilobiju no Austrālijas.
Pēdējos gadus esi braucis Amerikā - kāpēc ASV sportistiem pēdējos divos gados pasaules čempionātos nav veicies?
Viņiem bija pasmaga paaudžu maiņa, bet tagad viņiem tieši nāk klāt ļoti labi jaunie braucēji. Tas pats Fīldss, kurš pēdējā laikā ir ļoti pielicis, uzvarēja arī pirmos divus Pasaules kausa posmus. Viņš šogad ļoti labi ir braucis un ir ļoti pārliecināts par savu spēku. Ar to čalīti ir jārēķinās.
Kā tev pašam šobrīd ir ar pārliecību?
Viss kārtībā. Katrā ziņā pagājušais Pasaules kausa posms Nīderlandē (Māris izcīnīja uzvaru - aut.) to pārliecību pacēla vēl mazliet augstāk.
Tas, ka sacensības būs telpās, ir tev parocīgi?
Patiesībā man ir diezgan vienalga, vai sacensības notiek telpās vai ārā. Vienīgais, kas man nepatīk, ka telpās fiziski nevar uzbūvēt pārāk lielu trasi - nav tik daudz vietas. Tās nav tik plašas, un nav tik garas pirmās taisnes. Beigu beigās visiem jau tā trase ir vienāda.
Būs vairāk cīņas trasē?
Jā, gan vairāk cīņas, gan arī lielāks veiksmes faktors.
Vai var teikt, ka tu pats esi pilnībā atgriezies pēc smagā savainojuma?
Domāju, ka var, jo traumas sekas vairs nav jūtamas. Protams, tā roka vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, taču vairs nav tā, ka par to īpaši piedomātu vai mani tas uztrauktu. Fiziski jūtos labi.
Atsākot braukt pēc traumas, uzreiz guvi labas vietas, bet, kā teica treneris Ivo Lakučs, tas viss nāca ar nežēlīgu darbu, nevis pareizu tehniku. Vai esi pilnībā atguvis sajūtas trasē?
Tās sajūtas noteikti ir pavisam citādas nekā tad, kad startēju pirmajos mačos pēc traumas. Ar to otro vietu pagājušā gada pasaules čempionātā pats sevi nedaudz pārsteidzu. Cilvēki uzreiz domāja - jā, viņš ir atpakaļ un viss ir kārtībā. Pēc rezultāta varbūt tā likās, taču pats fiziski un psiholoģiski nemaz nejutos tā, ka būtu atpakaļ par visiem simts procentiem. Pagāja vēl visa ziema, gatavojoties šai sezonai. Bija mērķis fiziski un psiholoģiski šogad būt gatavam, tāpēc arī pagājušās sezonas beigās izlaidu lielos mačus Amerikā.
Ko darīsi pēc pasaules čempionāta?
Pēc tam braukšu atpakaļ uz Ameriku. Mēneša laikā piedalīšos pāris ABA čempionāta mačos un jūlija sākumā braukšu atpakaļ uz Latviju gatavoties olimpiskajām spēlēm. Tepat Rubenē pašu uzbūvētajā trasē.
Vai Rubenes trase galu galā ir sanākusi kā olimpiskās trases līdziniece?
Jā, tā pat ir nedaudz sarežģītāka, taču treniņiem tas ir tieši ideāli.