Kaspars Dubra
Kāpēc pirmajos vārtos nepatraucēji van Persijam?
Es vispirms cieši spēlēju ar Hintelāru. Van Persijs aizmuka uz centru, Hintelārs aizskrēja uz priekšu. Tas viss notika tik ātri, ka nekā nesapratu. Van Persijs iznira man no muguras, fiziski nepaguvu nekā patraucēt. Būtu kāds pateicis priekšā...
Vai van Persija un Hintelāra meistarība pārspēja tavas prognozes par spēlēšanu pret viņiem?
Protams, var redzēt - tā ir pavisam cita klase. Kā viņi atveras! Kā dala piespēles, visu dara tik ātri, vienā pieskārienā, gandrīz visas piespēles ir perfekti precīzas. Jāmācās no viņiem! Taču tai pašā laikā - nav arī tik traki, var spēlēt ar viņiem, lai arī ir tehniskāki un gudrāki.
Kuriem vārtiem nebija jābūt? Kuri bija pašu vainas dēļ?
Visos vārtos bija mazas kļūdas. Tādas komandas to nepiedod. Katru mazāko kļūdu pārvērš vārtu guvumā. Taču tāds izšķirošs laikam bija ceturtais gols pēc standarta. It kā labi iesākām otro puslaiku, veidojām kaut ko arī paši, bet pēc tā - salūzām.
Kādi bija treneru norādījumi spēlei?
Bija jāspēlē kompakti. Nedrīkstējām dot viņiem brīvu zonu. Ja viņiem tādu dod, viņi saplosīs jebkuras komandas aizsardzību, ne tikai Latvijas.
Tomēr vēl 85. minūtē pie rezultāta 0:5 palikāt aizsardzībā trīs pret četri...
Domāju, tas tāpēc, ka ļoti vēlējāmies gūt vismaz goda vārtus. Šoreiz visi mūsu spēlētāji bija noskaņojušies par divsimt procentiem. Visiem dega acis, visi gribēja kaut ko parādīt pret Nīderlandi, pierādīt, ka var ar viņiem spēlēt, un tieši tas, manuprāt, šoreiz nospēlēja mazliet pret mums.