Ieņemot amatu domē, man ir nepieciešams partijas atbalsts, bet tāda nav.» Gadiem ilgi pastāvējusī sistēma, kad vietējo pašvaldību attīstība bija saistīta ar to vadītāju piederību varas partijām, ir sasniegusi zināmu kulmināciju. Cietējas tagad ir partijas, kuras visvairāk šo sistēmu ir kopušas, - LPP/LC un TP, kura pat vēlēšanu reklāmās izmantoja vietējo līderu pateicības vārdus par valsts finansiālo atbalstu savai pašvaldībai.
Taču cilvēku aizplūšana no agrākajām varas partijām atklāja arī kādu jaunu parādību. Agrāk projām gājēji centās pievienoties kādam no valdošajiem spēkiem, tagad daudzi acīmredzot vairs nevēlas riskēt, jo no atrašanās pie varas līdz nokļūšanai opozīcijā ir tikai daži soļi. Vairāki līderi ir iecerējuši veidot reģionālās partijas, kas ir pārbaudīta vērtība. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās panākumus guva ne tikai Ventspils un Liepājas pilsētu mēru partijas, bet arī Ogres novadam, Rīgas apriņķa novadu apvienība un Tukuma pilsētai un novadam.
Pirmais par reģionālās partijas veidošanu ierunājās nevis liepājnieks Jānis Vilnītis, kurš vīlies LPP/LC, bet Rēzeknes novada priekšsēdis Monvids Švarcs (TP) jau pērnajā rudenī. Šonedēļ viņš Dienai apstiprināja, ka nodaļas sanāksmē šāds jautājums ir vēlreiz apspriests, bet neko vairāk viņš nevēlējās stāstīt. Rēzeknes novadā TP esot izveidota laba komanda, kurā ir aptuveni 40 cilvēku, un lēmums būs visiem kopīgs. Līdzīgi par LPP/LC Salacgrīvas nodaļas iecerēm sacījis arī novada priekšsēdis Dagnis Straubergs. Reģionālo partiju veidošana gan ne visiem var būt pa spēkam, jo to var dibināt ne mazāk kā 200 biedru. Līdzšinējā prakse rāda, ka šīm partijām ir neskaidra ideoloģija un to politiskā darbība ir balstīta uz vienas teritorijas interešu pārstāvību, vairākumā gadījumu - arī lobēšanu augstākajā varā. Reģionālās partijas ir veids, kā izpildīt vēlēšanu likuma prasību, kas lielajās pašvaldībās ļauj kandidēt tikai no partiju sarakstiem.
Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens nav pārliecināts, vai, piemēram, Grobiņā būs tik viegli izveidot reģionālo partiju, «bet LPP/LC drumstalu vēlme Liepājā sacensties ar Uldi Sesku šķiet vienkārši smieklīga». J. Ikstens uzsver, ka LPP/LC un TP ir viena līdera partijas, kuras izmantojušas publiskā labuma pārdalīšanas instrumentu, lai mobilizētu savu atbalstītāju. Tomēr atšķirībā no Aināra Šlesera partijām, kas katrās vēlēšanās startējušas ar citu nosaukumu, TP ir ar skaidrāku ideoloģiju. «Tautas partijas līderis [Andris Šķēle] ir gan intelektuāli, gan finansiāli spēcīgāks,» pieļāva J. Ikstens un piebilda, ka TP tas process «nav tik ļoti redzams uz āru».
Arī TP līderi Edgars Zalāns un Māris Kučinskis uzskata, ka TP tradīcijas un spēcīgā reģionālā struktūra neļaus partijai tik viegli izšķīst. E. Zalāns domā, ka cilvēki iet projām dažādu iemeslu dēļ. Atsevišķās pašvaldībās uz viņiem tiekot izdarīts spiediens, kam ir grūti pretoties, ja grib saglabāt darbu. E. Zalāns reģionālajās partijās redz sadarbības partnerus. M. Kučinskis uzskata, ka Saeimas vēlēšanu rezultāti varēja būt vēl viens pamudinājums veidot vietējās partijas. Vēlēšanas, kurās katru kandidātu varēja pieteikt tikai vienā apgabalā, parādīja, ka vietējiem līderiem ir liels atbalsts. Piemēram, no Kurzemes ZZS saraksta ir ievēlēti tikai Liepājas un Ventspils partiju biedri. M. Kučinskis atzīst, ka reģionālās partijas vājinās lielos spēkus, kas ir zaudējuši savu reputāciju, bet pēc kādiem astoņiem gadiem dzīve piespiedīs atgriezties pie politisko spēku konsolidācijas.