Ar FK Liepāja galveno treneri Viktoru Dobrecovu tikāmies Liepājā dienu pēc Jāņiem. Treneru istabā uz liela ekrāna tika rādīta liepājnieku pēdējā spēle pret FS Metta/Latvijas Universitāte. Spēle jau galā, bet treneri to turpina skatīties un analizēt. «Nu tu man tagad pasaki - bija te 11 metru soda sitiens vai ne?» sarunas gaitā Dobrecovs iestarpina, vēloties dzirdēt vērtējumu no malas par epizodi, kurā tika nogāzts Vladimirs Kamešs. «Pārkāpums bija, bet laikam jau ārpus soda laukuma,» sniedzu trenerim tikai daļēju mierinājumu.
Pastāsti, kāds tev ir režīms Euro 2016 laikā! Kam seko vairāk - Eiropas čempionātam vai Latvijas virslīgai -, un kas tiek skatīts ierakstā?
Latvijas čempim atdodu vairāk [laika]. Mums neiet tik gludi, kā gribētos, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi. No otras puses - nevarētu teikt, ka mūsu konkurenti spēlētu spoži. Nu, Spartaks pagaidām stabili tur savu maratoniņu. Bieži uzvar 1:0, un trīs punkti kabatā. Nevar teikt, ka tikai mums šogad neiet. Visiem neiet - čempionāts ir līdzīgs. Eiropas čempionātā vairākas spēles pat neesmu redzējis. Ja skatās no citas puses, var arī jumts aizbraukt, ja skatās gan visas virslīgas, gan Euro 2016 spēles. Vakara spēles no Francijas skatos vienmēr.
EČ laikā futbols nesāk mazliet pieriebties?
Nu, ir, ir. Pienāk brīdis, kad vairs nesteidzies skatīties citu čempionātu spēles. Pietiek ar savējo čempionātu: analizē savas un pretinieku komandu spēles, tad vēl mača laikā malā stāvi un analizē… Kad spēļu ir mazāk, pasekoju līdzi arī citām spēlēm. Ir jāprot no futbola arī mazliet atpūsties - kaut ko izlaist, nevis skatīties visu pēc kārtas. Ja kāds pasaka, ka spēle bijusi baigi foršā, tad jau vēlāk noskatos.
Vai vari paskatīties futbolu mierīgi - kā skatītājs, nevis kā treneris?
Kompānijā ar draugiem pie kāda alus kausa varu būt arī vienkārši skatītājs. Kad skatos futbolu viens, tikai kā treneris - visu analizēju.
Kas tiktāl šosezon visvairāk pārsteidzis virslīgā?
Mums ir interesants čempionāts - katrs var atņemt punktus katram. Futbolā tagad vairāk strādā uz aizsardzību, tāpēc bieži ir 0:0, ja tu negūsti vārtus. Jo ilgāk nomināli vājākās komandas iztur 0:0, jo vairāk iespēju pretuzbrukumiem viņiem radīsies, jo favorītu komanda pakāpeniski metīs uzbrukumā aizvien vairāk spēku. Iepriekšējos gados Latvijas vadošo komandu treneri pierada pie spēles plāna, ja ilgi turas 0:0, - pakāpeniski pārejam uz trim uzbrucējiem, tad arī uz trim aizsargiem, lai vidū vairāk cilvēku, un tad jau beigās to uzvaru izrauj. Pagājušajā gadā varēja zināt, ka trīs punktus pret pastarīšiem dabūsim. Varēja līderus atpūtināt. Tagad tā vairs nevar.
Vai vispār virslīgā komandas var cita citu vēl pārsteigt?
Piemēram, ar Ventspili šogad esam tikušies jau piecas reizes. Tad sāc domāt, vai vajag piedalīties Ziemas kausā. Protams, tam turnīram ir savi plusi. Ir arī mīnusi, jo pret Ventspili vairāki mūsu futbolisti guva traumas. Pusfinālā jau ļoti gribas uzvarēt… Vai viņi mani var pārsteigt? Esam jau pieraduši, ko no viņiem gaidīt. Jurģa Pučinska vadībā viņi spēlēja tā, tagad pie Pola Ešvorta jau šādi (rāda TV ekrānā epizodi Metta/LU izpildījumā) - iet uz malu, un ir centrējums. Viss! Tā ir viņu spēle. Tieši tāpēc Ģirtam Karlsonam šogad ir tik daudz vārtu. Ne jau tāpēc, ka viņš tagad spēlē labāk nekā pirms gada. Vienkārši tagadējais treneris izmanto viņa stiprās puses. Lai Ģirts neiesistu, ir jāsedz nevis viņš, bet jānosedz centrējumi. Pučinska vadībā centrējumu nebija - viņi kontrolēja bumbu, atspēlēja atpakaļ vai uz vidu. Tāpēc Karlsons toreiz nebija rezultatīvs. Viņš jau nebija slikts toreiz! Tikai komanda nespēlēja uz viņu.
Pastarīši var pārsteigt?
Ar ko gan? Nostāsies aizsardzībā desmit vīru sastāvā un gaidīs pretuzbrukumu iespējas. Ja mums izdodas pret tādām komandām iesist pirmajiem un pēc iespējas ātrāk, spēle kļūst atklātāka, un tādā mums jau ir priekšrocības. Ja ilgi turēsies 0:0, mēs būsim spiesti vairāk riskēt, dodot viņiem vairāk iespēju. Daudzi to nesaprot, saka - Liepāja šogad slikti spēlē. Mēs nespēlējam slikti, bet pārējās komandas spēlē citādi. Mums ir treneri, ir bumbas, ir treniņi, ir autobuss, ar ko atbraukt uz spēli, un visām komandām ir tieši tas pats. Kāpēc visi domā, ka mums jāuzvar (smejas)? Tas pats ar Krieviju un Velsu. Visi saka - traģēdija: krievi zaudēja velsiešiem. Bet Velsa taču ir stiprāka par krieviem! Kāpēc krieviem viņi būtu jāuzvar? Krievi vēl var priecāties, ka zaudēja tikai ar 0:3, nevis 0:6.
Euro 2016 gaitā nonācu pie tēzes, ka īstais futbols mūsdienās sākas tikai pēc rezultāta atklāšanas. Līdz tam - taustīšanās. Vai vari piekrist?
Protams. Futbols kļūst interesantāks, kad nomināli vājākā komanda pirmā ielaiž vārtus. Kāpēc Latvijas izlases spēles kļūst skatāmākas, kad mēs ielaižam vārtus? Tāpēc, ka 0:0 vairs nav un plāns par rezultāta noturēšanu vairs nedarbojas (smaida). Cilvēki prasa: kāpēc Latvija nevar tā sākt spēlēt no paša sākuma? Nu, nevar (smejas)! Kad vājākā komanda ielaiž, tā vairs nestāvēs tikai aizsardzībā un mēģinās iesist pati. Spēle kļūs ātrāka, komandas skries no vienas laukuma puses uz otru, skatītājiem būs vairāk vārtu gūšanas momentu, ko redzēt. Astoņdesmitajos visi gāja spēlēt futbolu, mēģināt gūt vārtus. Tagad vairāk uzmanības pievērš aizsardzībai. Es varbūt to ne īpaši daru. Visu laiku gribu uzbrukt. Pērn, tuvojoties čempionu titulam, sākām vairāk turēt aizsardzību. Mazāk ielaidām, bet arī iesitām mazāk. Tagad es prātoju, vai bija vērts pārslēgties uz aizsardzību.
Šai sakarā Liepājas metalurgs izcēlās ar to, ka mēģināja spēlēt futbolu, kura dēļ reizēm sanāca zaudēt ar graujošiem rezultātiem eirokausos. Pārējie Latvijas klubi centās nezaudēt tik graujoši. Tas pats arī nesenajā Baltijas kausa izcīņā, kurā Latvija uzvarēja, bet igauņi un lietuvieši centās spēlēt ar bumbu paši, lai gan zaudēja.
Es saku - Latvijas izlase lēnām iet atpakaļ tur, kur bija… Labāk, lai Latvijas izlase trešajā minūtē ielaiž golu. Tad mēs uzreiz redzēsim citu sniegumu izlases izpildījumā un teiksim: «Ou! Mēs šodien spēlējām labi!» Paskaties pats nesenās Latvijas izlases spēles! Pēc tiem mačiem, kuros ātri ielaidām golu, visi fani un žurnālisti runāja, ka spēlēja jau labi, lai gan zaudēja. Tagad mēs atkal ejam uz to, ka mums labāk der 0:0. Tad nu arī sanāk - 0:0, un nulle uzvaru! Citi jautā, kāpēc tā nevaram spēlēt uzreiz. Nevaram arī uzreiz tā - pretinieks neļaus! Labāk ir uzreiz ielaist (smejas). Tad arī pretinieki dos vairāk vaļas.
Kā Liepāja spēlēs eirokausos?
Mēģināsim kaut ko pamainīt. Daudz kas atkarīgs no tā, ar ko pastiprināsim sastāvu.
Divi jau pievienojušies.
Jā, un vēl kādus divus mēģināsim atrast. Atklātu futbolu ar Zalcburgu un vēl arī izbraukumā diez vai spēlēsim. Varbūt neuzticēsimies tik ļoti lielajiem uzbrucējiem, bet gan ātrajiem. Meklēsim tādus, kuri var apspēlēt viens pret vienu un aizmukt. Taču noteikti nebūs tā, ka spēlēsim ar astoņiem aizsargiem. Centīsimies spēlēt kā parasti, ja vien pretinieks to ļaus (smejas). Viņiem ir daudzpusīgi spēlētāji. Mums, piemēram, ir Kristians Torress, kurš ir tehnisks, bet drusku lēnāks, taču Latvijā no viņa baidās tik un tā. Austrijas kluba spēlētājiem būs nospļauties par to, kas ir Torress (smejas). Torresam varbūt pēkšņi liksies, ka viņam nekas nesanāk. Tas ir piemērs. Zalcburgai visi būs gan tehniski, gan fiziski spēcīgi.
Pakomentē jaunpienācēju piesaistīšanu!
Kreisās malas aizsargs Frānsiss Ubongs no Nigērijas un horvātu labās malas aizsargs Dino Kloks. Gribējām palielināt konkurenci malējo aizsargu pozīcijās. Ubongu gribējām piesaistīt jau ziemā, bet toreiz Skonto diskvalificēšanas dēļ piesaistījām citu kreili [Ņikitu] Bērenfeldu. Ubongs var mierīgāk nospēlēt ar bumbu, tas mums ir svarīgi. Ņikita var to kaut kur izbliezt, bet Frānsiss prot saglabāt bumbu. Otrā malā… būs interesanti, bet to vēl nedrīkst stāstīt (smaida). Citi teiks - jums taču ir Endijs Šlampe un Krišs Kārkliņš, kuri arī pieslēdzas uzbrukumiem. Bet tad man ir jautājums - cik precīzus un labus centrējumus gada laikā viņi ir izdarījuši?
Leģionāri varbūt ir vairāk motivēti te cīnīties?
Par horvātiem Māris [Verpakovskis] atzinīgi izteicās. Viņš teica tā - horvāts vienmēr centīsies pierādīt pats sev, ka var spēlēt labi, ka var vēl labāk. Vēl ir aspekts, ko vieglāk pārdot - horvātu vai latvieti? Latvietis var būt pat spēcīgāks par horvātu, taču pārdošanai Eiropā uz horvātu skatīsies optimistiskāk. Horvāti taču ar bumbu prot labi spēlēt - tāds ir stereotips. Ceram arī nopelnīt.
Varbūt tā attieksme pret darbu pielips arī citiem?
Jā, arī tas var dot jaunas vēsmas klubam. Mēs līdz šim tomēr balstījāmies uz vietējiem, iztikām praktiski bez leģionāriem. Jā, var teikt, ka mēs, lūk, atdevām īrē [Raivi] Jurkovski, [Robertu] Savaļnieku. Bet viņi tur spēlē! Un kā vēl! Tātad nākamajā gadā viņi mums būs palīgi. Vai tā būtu, ja viņi spēlētu pie mums dublieros? Mēs viņus neatdodam pavisam, mēs viņus iedodam uz gadu, lai viņi progresētu un pie mums spēlētu, jau būdami labāki.
Kuras pozīcijas vēl domājat pastiprināt?
Priekšējā līnijā kādu Dāvja [Ikaunieka] vietā, varbūt arī balsta pussargu, jo mums tomēr trūkst Dmitrija Hmiza. Varbūt pat ne tik daudz spēles, cik rakstura ziņā. Viņš ir vienīgais, kurš var pateikt Torresam: «Eu, davai, spēlē un cīnies, ja reiz esi izgājis laukumā, nevis pastaigājies!»
Oskars Kļava vai tad nevar to pašu?
Viņš var, bet tā maigāk (smejas). Latviešiem laikam trūkst nekaunības. Hmizs ir spēlējis Jūrmalas Spartaka klubā ar daudziem dienvidniekiem. Viņš arī mazliet spāniski prot no tiem laikiem, var pateikt, ko vajag. Tagad bez Hmiza ir tā - Kļava pasaka kaut ko Marekam [Zuntneram, trenera asistentam], lai pārtulko Leo [Strumijam]. Tad man jāapsēžas uz soliņa, jo vienlaikus laukuma malā drīkst būt tikai viens no treneriem. Kamēr uzbrukums beidzas un Mareks var pateikt Strumijam kaut ko, jau četras minūtes pagājušas kopš tās epizodes. Un tad ir tā: «Atceries epizodi pirms četrām minūtēm? Vajadzēja nospēlēt citādi.» Viņš jau saka, ka sapratis, bet nākamajā reizē - tas pats.
Saki godīgi, ko tu gribētu vairāk: spēlēt Čempionu līgā divas spēles vai varbūt četras vai sešas Eiropas līgā?
(Domā.) Gribas jau uzvarēt stiprāko (smejas). Jādomā pozitīvi! Lai gan tas ir milzīgs izaicinājums gan man kā trenerim, gan spēlētājiem. Teikšu godīgi - mēs īsti nezinām, ko gaidīt. Pirms sezonas aizbraucām pirmoreiz uz Turciju, lai uzspēlētu ar eirokausu komandām. Varēja ar tām cīnīties. Tikai jāizskauž kļūdas.
Kad pats spēlēji, ticēji iekļūšanai grupu turnīrā?
Tobrīd mazāk komandu tur tika, sevišķi no futbola mazajām valstīm. Paši spēlējām vairāk piedalīšanās pēc, cenšoties tikt pēc iespējas tālāk. Domāju, tagad tas ir vieglāk, tāpēc spēlētāji nemaz nedrīkst domāt tikai par cienīgu nospēlēšanu. Jāmēģina tikt tālāk. Vēl mēs neesam zaudējuši.