Šīs bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1934. gada 15. maija apvērsuma, teikts 2010. gadā izdotajā Latvijas Pašvaldību savienības vecākā padomnieka Māra Pūķa grāmatā Pašu valdība. Pirms tam gan bija PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas, kurās arī bija iespēja izvēlēties starp vairākiem kandidātiem. Dienai M. Pūķis stāsta, ka tieši pašvaldības bija tās, uz kurām Latvijas Tautas fronte (LTF) balstījās, pārņemot varu valstī, un ar to Latvija atšķīrās no citām PSRS republikām, kas arī cīnījās par neatkarību. «Tikai trijās no aptuveni 600 pašvaldībām uzvarēja interfronte. Uz pašvaldībām varēja balstīties. Lai panāktu valsts neatkarību, 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauca visu Latvijas pašvaldību sapulci, kas deva mandātu Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju,» atgādina M. Pūķis. Patlaban pašvaldībās strādā samērā nedaudz tā laika padomju priekšsēdētāju.
Tolaik pašvaldības bija stipri atšķirīgas no tagadējām, jo, piemēram, Rīgas rajonā bija 100 deputātu, atceras pašreizējais Durbes novada domes priekšsēdētājs Jānis Ruško. Viņš toreiz tika ievēlēts par Rīgas rajona padomes priekšsēdētāju. «Tolaik nebija milzīgi daudz likumu un Ministru kabineta noteikumu, tad rajona padome izskatīja būtiskus jautājumus, lai organizētu dzīvi savā novadā. Ļoti reti veidojās izteikta opozīcija, jo lēmumi bija vērsti uz attīstību. Deputātu vidū bija arī padomju armijas virsnieki, un arī viņi balsoja par mūsu lēmumiem,» atceras J. Ruško. Padomei nebija jālemj par samērā sīkiem jautājumiem, piemēram, nomas līgumu slēgšanu, savukārt iestādēm tika pieņemti tā sauktie rāmja budžeti pēc Zviedrijas parauga - ar lielām iespējām iestāžu direktoriem patstāvīgi lemt par līdzekļu izlietojumu, piemēram, remontdarbiem. Gadu gaitā situācija stipri birokratizējās. Savukārt M. Pūķis atgādina, ka 80.-90. gadu mijā bija zināms varas vakuums, jo daļu PSRS likumu vairs neievēroja, bet jauni nebija pieņemti: «Tas bija milzīgs eksperiments - kas notiek, ja pašvaldībām ļauj lemt. Bieži tās lēma pašas uz savu roku, tomēr neko sliktu neizlēma. Pašvaldībām nodeva daudzus valsts īpašumus - dzīvojamo fondu, siltumapgādes uzņēmumus, veikalus, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus un citus. Bija jāiesaistās privatizācijas procesos, arī Krievijas armijas izvešanā.»
Samērā nelielajā Zvirgzdenes pašvaldībā tolaik bija 20 deputātu, atceras toreizējais ciema padomes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis (ZZS). Tagad viņš vada Ciblas novadu, kurā ir deviņi deputāti. «Iedzīvotāju arī bija krietni vairāk nekā tagad. Grūti bija deputātus savākt - tie bija pārsvarā sovhoza brigadieri, laukkopji un lopkopji, arī skolotāji. Lai arī esam pierobeža, vairākums bija LTF atbalstītāji,» stāsta J. Dombrovskis. Viņš atzinīgi vērtē toreizējo vienmandātu mažoritāro vēlēšanu sistēmu, jo katrā apgabalā kandidātam bija jācīnās pašam un nevienu nevarēja «ievilkt» ar «lokomotīvēm». Arī J. Ruško uzskata, ka šai sistēmai ir savas priekšrocības. «Bija lielāka ieinteresētība - katru kandidātu varēja sastapt klātienē, uzdot jautājumus. Deputātiem vajadzēja arī lielākas oratora spējas - jāpārliecina 100 cilvēku,» uzskata J. Ruško. Diskusijas par iespējamu vismaz daļēju atgriešanos pie mažoritārās sistēmas ik pa brīdim nonāk politiķu darbakārtībā, tomēr vairākums to neatbalsta.