Labs jautājums (nopūšas), par kuru esmu ļoti daudz domājis. Un tad mums tomēr jāsāk runāt ne par pagājušo gadu vai pat pēdējo pirmsvēlēšanu laiku, bet par Vienotības dibināšanu. Tātad tobrīd kopā sanāca, pirmkārt, Jaunais laiks, kas sākotnēji bija tāds pretkorupcijas karoga nesējs tā laika kontekstā ar nosaukumu DDT...
Kāds vēl DDT?
Diena, Delna un televīzija. Un tolaik Mārcim Bendikam patika mūs salīdzināt ar Sinn Fein Īrijā, ar partiju, kura politikā pārstāvēja Īru republikāņu armiju (IRA)... (smejas). Tad mums bija vēl tāds ļoti interesants virziens, kuru es sauktu par nacionāli konservatīvi akadēmisko, kuru spilgti pārstāv Sandra Kalniete, kurā, starp citu, ļoti labi iederas Egils Levits, tur ir Ilma Čepāne, profesori. Tas ir virziens, kas maz iesaistīts reālās politikas lietās, bet kuram ir ļoti svarīgs publisks novērtējums. Un tad bija trešais virziens, kuru jūs droši vien pats labi zināt, tāds kreisi liberālais, kura redzamākais pārstāvis bija Aigars Štokenbergs. Lai kā arī būtu, vienojošais tolaik, patīk tas kādam vai nepatīk, bija varu no zemes paņēmušais Valdis Dombrovskis, cilvēks ar acīmredzami augšupejošu politisko trendu. Tajā brīdī visu intereses sakrita, visi saprata, ka ir iespēja kaut ko darīt. Un līdz brīdim, kamēr Valdis Dombrovskis spēja to visu kopā noturēt, tas arī turējās. Kas notiek tālāk?
Ņemot vērā politiķa kā profesijas ārkārtīgi mazo popularitāti, mēģinājums atjaunināt partiju caur cilvēkiem, kuri partijā ienāk, ja tā drīkst teikt, dabīgā veidā, bija diezgan neiespējams. Tādēļ arī pirms vēlēšanām mums bija šis plāns - turpināt iekļaušanas procesu, gan attiecībā uz tiem pārpalikušajiem Reformu partijas politiķiem, kuri bija sevi parādījuši (Rinkēvičs, Kozlovskis u.c.). Savukārt reģionālās partijas bija un joprojām ir pietiekami spēcīga politiskā realitāte. Un arī viņiem, lai viņi īstenotu savus mērķus - vietējā vēlētāja piesaisti pašvaldību vēlēšanu līmenī -, bija un ir nepieciešama nacionāla līmeņa politiskā ietekme, lai piegādātu savam vēlētājam, simboliski izsakoties, tiltu, ceļu, jumtu. Un mums, Vienotībai, tātad bija divas iespējas. Vai nu ļaut šim trendam attīstīties kaut kur citur, vai arī censties to integrēt un sadzīvot. Tas arī viss. Un rezultātā mēs esam tur, ka ir šī, ja tā var teikt, dabīgā, liberālā Vienotības atbalstītāju grupa, visnotaļ viendabīga, ar savu DNS. Kurā, starp citu, ir arī «katrs par sevi» un maksimāla atklātība, kas nozīmē arī Vienotības iekšējo strīdu nešanu uz āru. Un ir otrs virziens - reģionāļi, kuri, kamēr partijā ir izteikta politiskās varas vertikāle, to respektē, savukārt brīdī, kad šī vertikāle vājinās... labi, pavisam stipri novājinās, viņi sāk meklēt savu vietu. Jo - uzsveru, ka es to nekritizēju, - ir tā, ka šo cilvēku primārais mērķis ir parādīt sevi tieši saviem, vietējiem vēlētājiem, nacionālā līmeņa politikas jautājumi viņus salīdzinoši neinteresē. Īsi sakot, es varētu jums piekrist, ka šis ir bijis tāds ļoti sarežģīts «vingrinājums», bet mums īsti nebija citas izvēles. Jo, ja mēs nebūtu mēģinājuši šo trendu integrēt, politiskais piedāvājums būtu saskaldījies vēl vairāk.
Līdz ar to es neteiktu, ka megaproblēma ir tieši jūsu aprakstītā Vienotības iekšējo strāvojumu dažādība, mūsu problēma neapšaubāmi ir jaunu līderu atrašana un varas vertikāles partijā atjaunošana. Ja šīs problēmas tiek atrisinātas, domāju, ka ar minētājiem strāvojumiem, grupējumiem ir iespējams turpināt kopā strādāt. Jo grupas, strāvojumi agri vai vēlu parādās vertikāli integrētās partijās vispār - to skaitā ZZS, Nacionālajā apvienībā.
Tātad jūsu uzstādījums ir, ka jāturpina strādāt ar tiem māliem, kas ir. Labi. Bet kādu partijas identitāti jūs varat piedāvāt? T. s. varas partija laikam vairs īsti neesat. Savukārt arguments, ka esat «orientācijas uz Eiropu» noturētāji, man liekas apšaubāms, jo, pirmkārt, nav skaidrs, kas kuram ir «Eiropa», otrkārt, neba ZZS orientējas uz Kremli.
Latvijas politiskā īpatnība ir tā, ka jau krietnu laiku formālais vēlēšanu uzvarētājs, kas «tur» trešdaļu balsu, a priori netiek pie varas. Līdz ar to nav tā, kas būtu normālā politiskā sistēmā, - ciklu maiņas svārstā «vairāk kreisie - vairāk labējie». Mums tas svārsts ir iesprūdis. Un tas, jā, diemžēl nerada veselīgu konkurences vidi idejām un arī cilvēkiem.
Vienotība šobrīd, ja zīmējam ar lielo otu, asociējas ar divām lietām. Pirmkārt, tā ir «premjera partija». Otrkārt, tomēr ir šī eiropeiskā orientācija, par kuru es vēl bildīšu. Mums ir cilvēki ar brillītēm, kuri runā angliski, runā ar ārzemniekiem... Ilgtermiņa problēma ir tā, ka... Ja kāds apgalvo, ka partijas pamatvērtība ir tas, ka tā ir «premjera partija», tad ir skaidrs, ka tas ilgtermiņā nevar tā būt, un agri vai vēlu pienāk brīdis, kad partijai ir jāatrod sev cita identitāte. Līdz ar to var pat teikt, ka pašlaik notiekošais mums ir pateicīgs brīdis, kad biedriem un atbalstītājiem tas ir jāapzinās. Par eiropeisko orientāciju es negribu īsti piekrist. Zinot, kā koalīcijā notiek kaut kādu Eiropas Savienības jautājumu apskatīšanas, tad principā partnerus tie neinteresē. Tas, kas interesē, ir aizbraukt uz «Briseli» un it kā izsist nozarei kaut kādu labumu. Tas arī ir OK, tomēr nav jau tā, ka Eiropas Savienība ir tikai naudas plūsmu pārdale. Ir, piemēram, starptautiskie tirdzniecības līgumi, kas var likties garlaicīgi birokrātiska padarīšana, bet galu galā tie ietekmē mūs ļoti tieši. Vai bēgļu jautājums. Nu, ir premjeram jāsēž pie tā galda... Starp citu, premjera amata kandidāts Kučinskis esot nācis ar interesantu piedāvājumu - ka varbūt Latvija uz Eiropas Padomi var sūtīt nevis premjeru kā līdz šim, bet prezidentu, kā Lietuva dara. Tikai «nianse» ir tā, ka Lietuvā prezidents ir tieši vēlēts un ar citām funkcijām... Respektīvi, ja mēs signalizējam, ka Eiropa, konkrēti, Eiropas Padome, mums neliekas sevišķi interesanta, tas nav labi. Savukārt Vienotību šīs Eiropas tēmas interesē, mēs piedalāmies to apspriešanā. Mēs nesakām: «Tur, Eiropā, dara tā.» Mēs, patīk vai nepatīk, jūtamies kā eiropieši. Un es domāju, ka šim domāšanas veidam Latvijā niša ir un būs.
Latvijā politikas atspoguļojums ir ļoti personalizēts - mediji būtībā iztaujā dažus desmitus cilvēku. Ko par to, kas notiek ar Vienotību, par mūsu aprunāto identitātes meklējumu tēmu, saka jūsu biedri? Pieļauju, ka daudz lamājas, bet ārpus tā?
Nu jā - Vienotības biedrs sēž pie televizora un radio un viņam sāp sirds, viņš pārdzīvo... Kāds ir viedoklis? Vairākums redz Vienotību kā partiju, kurai jābūt reālās politikas veidošanas apritē arī turpmāk, viņi pilnīgi godīgi saka, ka neredz Vienotību kā savulaik Jauno laiku ar opozīcijas cīnītāju karogiem rokās. Un tikpat skaidri tiek definēts, ka viņi sagaida no partijas vadības redzējumu krīzes pārvarēšanai.
Šīs pašas vadības? Nevis tā - Āboltiņu, Kamparu prom, lai nāk citi.
Arī otrais variants ir iespējams, bet nu nav tā, ka uz partijas vadītāju posteņiem stāvētu rinda ar augsta reitinga politiķiem. Tomēr atļaušos apgalvot, ka, kā mēdz teikt, mums ir varianti un plāns.