Slikts ir jurists, kurš nespēj sniegt vairākas labi pamatotas atbildes uz vienu jautājumu. Taču nav šaubu, ka tiesu vara darbojas ne jau pašas radītu Satversmes un likumu normu ietvaros. Acīmredzot tie ir šie ietvari, kas likuši pieņemt lēmumus, kuri bremzēs ekonomikas atlabšanu un tālākā nākotnē padarīs nabagākus visus Latvijas iedzīvotājus, to skaitā pensionārus un tiesnešus. Valsts izdevumu palielināšana attālina brīdi, kad varēs samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas smagi gulstas arī uz cilvēkiem, kuru dzīves līmenis ir zemāks nekā pensionāriem, nemaz nerunājot par tiesnešiem. Turklāt šādi lēmumi uztur ilūziju, ka tiesas spēj garantēt stabilus ienākumus paaudžu solidaritātes pensiju sistēmā tālākā nākotnē, mudinot cilvēkus izvēlēties mazāku bērnu skaitu, tādējādi kolektīvi iznīcinot pamatus pašai pensiju sistēmai un ne tikai tai. Vilšanās var pienākt vēl ātrāk, jo valsts apkraušana ar nepanesamu sociālo slodzi un ekonomiski nepamatotām sabiedriskā sektora algām pašlaik palielina pieaugošu nodokļu un pieaugošas to apiešanas lejupejošās spirāles risku, kas var iegriezties ļoti strauji. Mēģinājumi ar juridisku argumentāciju «pierunāt» nedarboties lielās ekonomikas likumsakarības ir mūzika uz vētrā ierauta kuģa klāja.
Neko nepārmetu tiesnešiem, kuri tikai interpretē likumus. Visu problēmu sakne slēpjas kaut kur ļoti dziļi sabiedrības domāšanas veidā. Mūsu valsts iedzīvotājiem ir ļoti saasināta savu tiesību izjūta apvienojumā ar vāju pienākuma izjūtu pret valsti. Tā ir viena no daudzajām emocionālajām pretreakcijām uz laikmetu, kurā indivīda tiesību zona bija ļoti ierobežota. Latvijai treknajos gados diez cik labi nesekmējās starptautiski konkurētspējīgu preču un pakalpojumu ražošanā, taču ir saražots milzumdaudz visvisādu tiesību un «tiesību». Piemēram, jauno vecāku atbalsta pasākumos pamanījāmies vienā sistēmā apkopot vai visus dārgākos elementus no citu ES valstu paraugiem. Kādu brīdi šī daiļā konstrukcija turējās, jo straujais privātā sektora parādu pieaugums radīja rožainu priekšstatu par valsts budžeta ieņēmumu «patieso» jeb cikliski koriģēto līmeni.
Tas nenozīmē, ka nākotnē mūs gaida sviedri, asaras un sausas maizes garoziņas graušana. Dzīves līmenis pēc krīzes strauji pieaugs, ja vien netiks izdarīts pārāk daudz neprātību. Tāpēc nākotnē būs iespējams nodrošināt augstāku dzīves līmeni arī cilvēkiem, kuri paši nepelna, taču būs fundamentāli jāmaina pieeja.
Ir jāaizmirst par ideju, ka mums nākotnē būs tiesības saņemt no valsts konkrētas naudas summas pensiju vai pabalstu veidā, var būt runa tikai par proporcionalitāti un godīgu pieeju, operatīvi pieņemot lēmumus elastīgas sistēmas ietvaros. Ne uz visiem jautājumiem par taisnīgumu ir juridiskas atbildes, tās var būt arī politiskas.
Pievienojoties eiro, nepieciešamība pēc fiskālās elastības tikai pieaugs, jo dalība eirozonā var pastiprināt ekonomikas cikliskās svārstības, veicinot lielāku risku uzņemšanos labajos gados un vēl vairāk samazinot valsts spējas reaģēt uz cikliskajām lejupslīdēm. Tas nozīmē, ka ekonomikā ir jāiebūvē elastīgi buferi triecienu absorbēšanai. Piemēram, nosakot, ka pensiju lielums mainās līdz ar iekšzemes kopproduktu, tātad normālos apstākļos pieaugot, taču recesijas brīdī automātiski samazinoties. Turklāt, pensionāru īpatsvaram pārsniedzot noteiktu līmeni, teiksim, 20% no iedzīvotāju kopskaita, nevienam neprasot atļauju, tiek palielināts pensionēšanās vecums. Ir arī jāparedz iespēja cikliskas lejupslīdes gadījumā samazināt algas jebkurai sabiedriskā sektora profesijai. Šāda pieeja var šķist skarba, taču alternatīvas ir daudz sliktākas. Labāk ir mudināt cilvēkus gatavoties dažādiem dzīves pavērsieniem, nevis radīt drošības ilūziju, turpinot ražot «tiesības», kuru finansiāla seguma trūkums atsegsies brīdī, kad savu daļu prasīs tie, kuri ir šo piramīdas shēmu apakšā. Alternatīvs risinājums būtu liela budžeta pārpalikuma un valsts finanšu rezervju radīšana straujas izaugsmes periodos, taču jau pastāvošais budžeta sociālais slogs, kā arī fiskālās disciplīnas tradīciju trūkums padara šādu scenāriju par maz ticamu.