gada virslīgas labākais futbolists, gan viņa jaunās komandas galvenais treneris Albērs Kartjē, taču, šķiet, tieši valodas barjera pagaidām traucē Jānim tikt pie teikšanas vēl vairāk un biežāk. Sestdien pussargs debitēja Francijas augstākajā līgā, nākot uz maiņu 87. minūtē, kad viņa Metz spēlēja neizšķirti 0:0 pret Nice.
Treniņos visu saprot
«Francijas čempionāts, protams, ir daudz labāks nekā Latvijas. Cik nu daudz! Bet ir labāks,» Ikaunieks intervijā Dienai norādīja, ka līmenis, kurā viņš ir iekļuvis, ir pakāpiens uz augšu, bet ne tik kosmiski liels, kā dažiem Latvijā labpatiktos domāt. Arī viņa jaunā kluba infrastruktūra nav nekas ārkārtējs un Latvijā nesastopams. Klubam ir stadions. Pie tā - divi treniņu laukumi. Un ir futbola akadēmija. Tas faktiski neko daudz neatšķiras no tā, kas ir viņa bijušajam klubam Liepāja, tikai mērogi, saprotams, ir citi.
Pagaidām viņš vēl dzīvo viesnīcā, par ko maksā klubs. Paredzēts, ka 6. februārī klubs būs sameklējis jaunajam pussargam dzīvokli, ko Jānis īrēs. «Teicu, ka nevajag īpaši lielu dzīvokli, jo dzīvošu taču tur viens pats. Klubs meklē, man tikai būs tas jāapskata un jāakceptē. Dzīvoklis laikam būs piecu minūšu gājienā no stadiona, tāpēc nesatraucos par to, ka man nav mašīnas.»
Pirms pāriešanas uz Metz Jānis nebija mācījies franču valodu. Tikai janvāra beigās viņš tika norīkots uz franču valodas mācību stundām kopā ar baltkrievu Sergeju Krivecu, kurš to mācās jau pusgadu. «Pārsvarā neviens te nesaprot angļu valodu. Ar dažiem dienvidamerikāņiem vēl varu pārmīt kādu vārdu angliski, bet arī viņiem tā nav sevišķi labā līmenī. Pēc treniņa galvenā trenera asistents pajautāja, vai es jau mācos franču valodu. Teicu, ka ne, un viņš nokārtoja, lai jau nākamajā dienā pievienojos Sergejam mācībās.» Ikaunieka prezentēšanas preses konferencē latvietis piedāvājās runāt angliski, taču klubs atrada citu risinājumu - lai Jānis izsakās krieviski, Krivecs pārtulko poliski un tad tulce no poļu valodas iztulko vietējiem medijiem franču valodā.
Treniņprocesā tas īsti netraucējot. Vismaz Jānis pats tā apgalvo. «Treneris paskaidro visu, kas jādara, franču valodā. Nostājos rindas beigās un paskatos, kā citi to dara. Apmēram visu saprotu. Par taktiku - arī viss ir vienkārši. Viņiem ir mapītes ar informāciju, zīmējumiem, kā komanda spēlē. Tur ieskatoties, viss ir skaidrs.»
Saudzīga debija
Ņemot vērā Jāņa vecumu, valodas nezināšanu, samērā nelielo starptautisko spēļu pieredzi un to, ka viņš komandai pievienojies tikai nesen, var saprast, kāpēc Kartjē neiemeta Jāni cīņā uzreiz. Pirmo reizi Metz kreklā pussargs laukumā devās 20. janvārī. Francijas kausa 1/16 fināla mačā izbraukumā pret trešās līgas klubu Avranches pēc 0:0 pamatlaikā Metz papildlaikā ātri izvirzījās vadībā ar 2:0. Kad 113. minūtē mājinieki vēl arī palika skaitliskajā mazākumā noraidījuma dēļ, bet vēl pēc divām minūtēm rezultāts kļuva 3:0, bija skaidrs, ka pēdējo spēlētāju maiņu Kartjē izmantos tieši Ikaunieka ugunskristībām. «Centos nedomāt par to, vai tikšu laukumā vai ne. Vienkārši iesildījos un skatījos, ko treneris darīs. Emocijas bija patīkamas,» debijas brīdi atceras Jānis.
Šo spēli Latvijā diemžēl nebija iespējams redzēt, tāpēc vaicāju, vai viņš maz paguva pieskarties bumbai tās pusotras minūtes laikā. Izrādās, ka ne tikai paguva pieskarties. «Gājām pretuzbrukumā. Man labi iedeva bumbu brīvajā zonā, bet es varēju atdot labāku pēdējo piespēli. Tur pat varēja gūt vārtus, bet - nesanāca.» Nekādi īpaši norādījumi, ko darīt un kā spēlēt, Jānim netika doti. Trenera asistents tikai parādīja, kur Ikauniekam jāatrodas pie standartsituāciju izspēles, un viss. Tiesa, tieši tāpēc jau Mecas klubs iegādājās Latvijas pussargu - jo viņš meklē nestandarta, interesantus piespēles risinājumus. Tā ka nav brīnums, ka viņam dod zināmu radošo brīvību.
Latvijā Jānis ir spēlējis teju jebkur vidējā līnijā un epizodiski pat uzbrukumā, savukārt Mecas klubā ar viņu rēķinās divās pozīcijās: labās malas flangā un tā dēvētajā «10. numura» pozīcijā jeb zem uzbrucēja. Konkurence šajās pozīcijās klubā nav maza. Tur var spēlēt pēc transfermarkt.de versijas kluba dārgākais futbolists Jeni Ngbakoto, klubā kopš 2012. gada spēlējošais Kevins Ležens (ar viņu kopā Metz trīs sezonu laikā no Francijas 3. līgas pakāpās uz augstāko līgu), Francijas izlases kreklu 80 mačos vilkušais veterāns Florēns Maludā, kuru Jānis raksturo kā ļoti mierīgu komandas biedru, kas cilvēcīgi ne ar ko neatšķiroties, baltkrievs Sergejs Krivecs un stabils rotācijas spēlētājs Bouna Sars.
Viss jādara ātrāk
Piecu sešu spēlētāju konkurencē Jānis nomināli pašlaik ir beigu daļā, taču viņš skaidri zina, kas jādara, lai šajā nosacītajā rangā kāptu augstāk. «Te viss ir jādara ātrāk. Gan bez, gan ar bumbu. Treniņos reizēm pieņemu nepareizu lēmumu, pēc tam to analizēju, lai nākamajā reizē visu izdarītu pareizi. Cenšos, lai katru dienu būtu labāk.» Lūgts nosaukt, kuros spēles elementos viņš jau tagad neatpaliek no jaunajiem komandas biedriem, Jānis min spēles izpratni. «Reizēm liekas - kāpēc viņi darīja tā? Bet katram jau savs! Arī trenerim mēdz būt dažādas prasības. Individuālajā tehnikā laikam arī daudz neatpalieku. Pašam par sevi gan grūti spriest!»
Latvijas līdzjutēji būs pamanījuši, ka jaunākais no brāļiem Ikauniekiem nav tik komunikabls, vairāk intraverts, ja ne gluži kautrīgs, tāpēc zināmas bažas bijušas par to, vai un kā viņam izdosies iejusties jaunajā komandā. Viņš cenšas pa kādam vārdam pārmīt ar katru komandas biedru. Ja nevar ar vārdiem, vismaz «aprunājas» zīmju valodā un pasmejas. Mecas kluba spēlētāji viņu uzņēmuši «normāli» un atvieglo aklimatizēšanos. Savdabīgas iesvētības Jānis piedzīvoja treniņnometnē - Jānim bija jādzied. Viņš gan nevēlējās par to runāt neko vairāk, bet iesmiešanās liek domāt, ka tik ļauni nav bijis!
Ar katru nākamo dienu klubā viņš jūtoties aizvien labāk. «Ja ir divi treniņi dienā un tagad vēl arī franču valodas nodarbības, nav laika justies vientuļam.»