Kristīgajā Baznīcā gavēņa laiks ir sagatavošanās Lieldienām, kas simboliski atgādina 40 dienas, ko Pestītājs pavadījis tuksnesī lūgšanā un gavēnī pirms savas publiskās darbības. Gavēņa laikā Baznīca attiecībā uz ēdienu īpašas prasības neuzstāda, izņemot divas dienas - Pelnu trešdienu un Lielo Piektdienu, toties aicina ticīgos atturēties no laicīgām izpriecām, pilnīgāk ievērot Dieva un tuvākmīlestības likumus, kā arī meklēt Dieva žēlastību, lūdzoties un pieņemot svētos sakramentus. Veronikai gavēšana šajā laikā tomēr liekas pati par sevi saprotama. «Tā nebūt nav pašmocība, bet labprātīga atteikšanās no kaut kā par labu Dievam. Dievs mūsu dēļ ir cietis, upurējis sevi pie krusta, tāpēc mēs arī varam viņam dot kādu labprātīgu upuri,» saka Veronika Saveļjeva.
Izvēlas brīvprātīgi
Veronika ir gaiša, smaidīga sieviete, četru bērnu māmiņa, ticība Dievam viņai nāk līdzi kopš bērnības. Kaut arī abi vecāki strādāja par skolotājiem, svētdienās ģimene kopīgi lūgusies rožukroni. Gavēšanu pirms Lieldienām gan Veronika neatceras, tikai pasmaida, ka tajā laikā gavēnis bijis bieži, jo iztikšana ģimenei bijusi trūcīga. Pati Veronika sākusi gavēt pirms gadiem desmit, kopš pirmā svētceļojuma uz Medžugorji, kalnu ciematu bijušajā Dienvidslāvijā, kur jauniešu vizionāru grupiņai vēl tagad ik mēnesi parādās Jaunava Marija, atstājot savus vēstījumus, kuros viņa īpaši aicina ticīgos uz lūgšanu un gavēni. Saviem ģimenes locekļiem Veronika ļauj brīvi izvēlēties - gavēt vai ne, taču meita un jaunākais dēls, kam šogad paliks 22 gadi, to jau darot. Vai nav grūti, pašam gavējot, gatavot gaļas ēdienus tiem, kuri negavē? Veronika atzīst, ka viņai tas neradot nekādas problēmas. «Es neesmu tik atkarīga no sava vēdera. Dažkārt jau gribas kaut ko garšīgu apēst, bet tas nav noteicošais. Ja tu gavē, tad nedrīksti būt nīgrs un neapmierināts. Kad mēs lūdzamies, mēs taču visu laiku esam saistīti ar Dievu, un Viņš mums dod spēku, kas ir lielāks, nekā no ēdiena. Šajās dienās mēs mazāk barojam miesu, bet vairāk dodam dvēselei. Galvenais, lai mums pirmajā vietā būtu Dievs, nevis tas, kas uz galda.»
Tikai maizi un ūdeni
Cienājamies ar kafiju un šokolādes konfektēm, bet tad pamanu, ka Veronikas krūzīte ir neskarta, bet šokolādes kārbu viņa ir atbīdījusi tālāk. Tāpat kā daudzi Medžugorjes svētceļotāji, arī Veronika katru trešdienu un piektdienu cenšas gavēt tikai ar maizi un ūdeni, kā to aicinājusi Dievmāmiņa. Rekolekciju dalībnieki Medžugorjē piecas dienas iztiekot tikai no maizes un tējas ar cukuru un citronu, pirmās divas dienas esot grūti, bet vēlāk pat varot atbrīvoties no dažādām slimībām. Tomēr ar gavēni vien nepietiekot, ir vajadzīga lūgšana, grēksūdze, piedošana gan sev, gan citiem, tikai tad varot nākt izveseļošanās. Kad jautāju, vai šāda gavēšana nav ļoti smaga, Veronika atzīstas, ka viegla tā neesot. «Es nevaru teikt, ka tas būtu viegli, jo tieši piektdienās man ir visvairāk stundu. Bet es cenšos vienkārši nedomāt par ēdienu, vairāk lūdzos. No kafijas es neesmu atkarīga, varu arī bez tās iztikt. Nē, fizisku spēku nezaudēju, tieši otrādi, nākamajā dienā jūtos labi. Gavēnis jau nav diēta, tas nenozīmē neko neēst, maizi var ēst, cik gribas.»
Savu gavēšanu Veronika īpaši neizceļ, taču darba kolēģi jau zina, ka piektdienās viņai gaļu nevajag piedāvāt. Vienīgi, ja kādam skolniekam ir dzimšanas diena un viņš savu skolotāju vēlas pacienāt ar konfekti, to Veronika pieņemot arī gavējamā dienā, lai neaizvainotu mazo devēju.
Seko Dievmātei
Par gavēni kā gandarīšanas un žēlastības laiku, kas atklāj cilvēka pazemību, cerību un mīlestību pret Dievu un tuvāko, Veronika stāstīs arī saviem skolēniem ticības mācības stundās, kuru tagad kļuvis mazāk, jo vairs nav fakultatīvo nodarbību. Tomēr tie 1. līdz 3.klases skolēni, kuri izvēlas mācīties ticības mācību, to darot ar lielu prieku un tādu neesot tik maz. «Šogad mums ir lielākas, apvienotas klases, pat pa 30 bērniem, grūtāk mācīties. Kad bija mazākas grupiņas, mēs vairāk varējām parunāties, bet tagad bērni atnāk vienkārši tāpat, pēc stundām vai starpbrīdī, lai pastāstītu, kāds smagums nomāc sirsniņu.»
Veronika tic, ka cilvēks, gavējot vai arī atsakoties no tā, kam ir pārāk pieķēries, var cīnīties ar ļaunumu sevī un apkārtējā pasaulē. «Mēs visi zinām, ka mums apkārt ir ļoti daudz ļaunuma. Kā Jēzus cīnījās ar to? Tikai ar gavēni un lūgšanu! Tā arī mums būs vieglāk pārvarēt to visu, ja mēs gavēsim. Un galu galā, ja jau Dievmāmiņa lūdz, lai mēs to darītu, vajag viņai uzticēties. Ja mēs esam kopā ar Jēzu, tad tas, kas ir apkārt, nav tik svarīgi, lai tikai mēs būtu kopā ar viņu Mūžībā.»