Tikpat labi var teikt, ka daudzās valstīs vienkārši elektroenerģijas patēriņa pieauguma prognoze izrādījās pārāk rožaina... Un var arī teikt, ka šie globālie procesi ir pietiekami grūti nojaušami, jo notiek kaut kādas lielo spēlētāju «rotaļas». Vai atceraties, savulaik mums stāstīja, ka, salīdzinot ar Nord Pool cenām, mēs sam dārgāki, ka būs četri eirocenti par kilovatstundu utt. Nu mēs tajā Nord Pool esam, un mūsu reģionā cena brīžiem ir uzlekusi līdz 20 eirocentiem...
Ja runājam par nozari, tad viss tiek reducēts uz valsts atbalstu tai, bet netiek runāts par citiem ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem labumiem, ko nozare dod. Ņemam biogāzi. Biogāzes projektā, atvainojos, to sūda kaudzi raudzējot, vienlaicīgi tiek gādāts, lai nebūtu metāna emisiju. Tātad ir kaut kādas emisijas kvotas, kas savulaik tika rēķināts, daļu no tām valsts pārdeva, par šiem līdzekļiem tika īstenoti ēku siltināšanas projekti, kas, protams, ir laba lieta, bet kaut kā tiek aizmirsta biogāzes projektu loma tajā visā. Cits aspekts: lai saražotu vienu tonnu minerālmēslu, ir jāpatērē noteikts enerģijas daudzums, savukārt tas, ko mēs, pareizi saimniekojot, varam kā blakusproduktu iegūt biogāzes projektā, ir, kā saka, tīra manta.
Vai nav tā, ka zaļās enerģijas gadījumā būtu pareizāk, ja valsts šo nozari precīzāk aplūkotu pēc enerģijas iegūšanas veidiem? Jūs aprakstījāt biogāzes plusus - labi, bet varbūt, pieņemsim, jāpasaka skaidri un gaiši, ka ar saules enerģiju nevajag mocīties?
Ar sauli, starp citu, ir tā, ka Ekonomikas ministrija savulaik sāka vārīt ziepies un mūsu dārgā Saeima vēl nav pabeigusi. Proti, savulaik, piesaisot t. s. klimata pārmaiņu naudu, cilvēki salika tās saules baterijas. Normāli būtu tā - viņi neko baigi neiegūst, bet arī nezaudē. Vienkārši izsakoties, dienā, kamēr esmu darbā, tā strāva aiziet Latvenergo, kad atnāku vakarā mājās un ieslēdzu televizoru, tā spole sāk tīties atpakaļ. Savstarpēja uzskaite. Bet tas likumprojekts pēdējā lasījumā jau vairākus gadus guļ Saeimā! Igauņi nez kāpēc mācējuši šo sistēmu sakārtot.
Biogāzes gadījumā ir jānodala apmēri. Ir taču skaidrs, ka, jo lielāka stacija, jo tā ātrāk atmaksājas. Austrijā valsts definēja, ka nevēlas biogāzes stacijas ar lielāku elektrības ražošanas jaudu par 0,5 megavatiem. Un atbalsts attiecīgi tiek sniegts tām, kuras ir līdz 0,5. Latvija, ja gribēja, varēja rīkoties līdzīgi. Un zināmā mērā bija labas iestrādes, piemēram, Lauku atbalsta dienesta noteiktie kritēriji biogāzes projektiem: mēsliem procentuāli izejvielās jābūt tik, vietējām izejvielām - tik, jaudai - ne lielākai par tik. Labi - orientēts tieši uz lauksaimniekiem, kas tur lopus. Bet kas tev dos! Lai gan šādiem samērā nelieliem projektiem, it īpaši ar mēsliem darbināmiem, rentabilitāte ir zema, tagad nāks arī tiem mazajiem virsū ar 10% nodokli atbalstam! Ir KPMG atzinums, ka biomasas un biogāzes projektiem vidējā rentabilitāte ir 10%, lai gan ir taču skaidrs, ka tā var atšķirties atkarībā no projekta lieluma. Ja uzliek 10% nodokli, daudzi projekti vairs nav dzīvotspējīgi. Un tad mums ir Latvenergo, par kuru tiek apgalvots, ka tur neko nedrīkst aiztikt, citādi nomiršot badā. Mūsu aprēķini liecina, ka siltuma sadaļā Latvenergo rentabilitāte ir apmēram 40%. Nu, paņemiet nost tos 10%, un Latvenergo pat nenošķaudīsies!
Vai es pareizi saprotu: jūsuprāt, pareizāk būtu, ja valsts atbalsta apmēri būtu atkarīgi no projektu rentabilitātes?
To skaitā - tad tie tiešām būtu vienādi spēles noteikumi. Visās šajās diskusijās ir daudz demagoģijas. Valsts norāda, ka šogad sākuši darbu 25-26 projekti ar kopējo jaudu 25 megavati. Labi, bet tad paskatāmies, kas tos megavatus veido - 6,5 ir koģenerācija ar gāzi. Un šis virziens nodokli valsts atbalstam vienkārši ieliks savā tarifā, cietīs tikai patērētāji. Īsi sakot, pašreizējie ierosinājumi novedīs pie tā, ka sasitīs mazos un patiešām zaļos. Ja skatās, kas tad un cik saņēmis caur slaveno obligātā iepirkuma komponenti, arī sanāk, ka pie visa vainīga ir viena ceturtā daļa un to nu sitīs! Tā ir vecā nelaime Latvijā - līdzīgi kā cīņā par nodokļu iekasēšanu - vispirms ķeras pie mazajiem, ar lielajiem tikt galā grūtāk.
Esat nolēmuši sūdzēties Briselē?
Mēs neko baigi negribam sūdzēties. Ir mūsu vēstule ministrijām, kas būtībā saka - nevajag tik daudz bļaustīties, jo pretējā gadījumā var sanākt nepatikšanas visai valstij. Lieta tā, ka valsts atbalsts lielajiem TEC neatbilst ES nostādnēm, attiecīgi tās summas, ko šie TEC ir kopš 2008. gada saņēmuši. Tā vietā, lai amatpersonas mierīgi palasītu, saprastu, arī jaunie ierosinājumi paredz šādu neatļautu atbalstu, respektīvi, mēs kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem vēlreiz.