Pārmērību māksla
Sacīt, ka laiks nevalda pār šo divu ārkārtīgi jūtīgo dejas partneru ķermeņiem, protams, būtu meli. Taču daudzmiljonu publikas elkiem publiski atgādināt, ko īsti tas nozīmē - ļoti ilgi sadzīvot ar savu ideāli trenēto miesu, - tur vajag lielu drosmi un pašironiju. Lai nekļūtu nožēlojami kā ekscentriski kultūras relikti, kas spītīgi ignorē dabas likumus un ik kustībā izkliedz saukli «mēs dejosim simts gadu» un kuri ir interesanti vien prātu pakūkojušiem baletomāniem, kādi šim manierīgi eksaltētajam mākslas veidam pat piestāv. Jo balets ir pārmērību māksla.
Taču Rīgas Opernamā Barišņikova & Lagunas svētku vakarā valdīja askēze un miers. Bet ne samierināšanās. Programmas idejiskais kodols izsakāms pāris vārdos - tie bija četri dueti ar Laiku.
Pirmais joprojām spriegi cīpslainā, atsperīgā un joprojām skaisti zēniskā M.Barišņikova iznāciens melnā uzvalciņā bija pasaules pirmizrāde - Gļinkas Valsis - fantāzija, kuru kustībām aranžējis nesen par Amerikas Baleta teātra (ABT) rezidējošo vadošo horeogrāfu ieceltais Aleksejs Ratmanskis, vēl decembrī Maskavas Lielā teātra baleta vadītājs, kura firmas zīme ir apbrīnojama prasme ar postmodernu ironiju pārtaisīt padomju laika baleta klasiku tā, lai dejas fani ieraudzītu jaunās krāsās šo horeogrāfiju nevīstošo eleganci. Arī Gļinkas nodrillētā sentimentālā, taču bezgala trausli skaistā valša - dejas miniatūra, ko Ratmanskis sacerējis Barišņikovam, manuprāt, bija visa vakara nagla un labākais priekšnesums. Tā atgādināja gan par ilggadējā ABT premjera M.B. virtuozo klasisko skolu (cik joprojām precīzi un asi kā skalpeļi bija katras klasiskā baleta kustības nobeigumi, cik organiski tie sadzīvoja ar pantomīmisko, smieklīgo miniatūras daļu, cik eleganti un daudzveidīgi plastiski tika apspēlēts kunga - kalpa motīvs šajā humoristiskajā etīdē par solista gatavošanos greznai pieņemšanai, galgalā - cik nepiespiests veidojās Barišņikova - dejotāja un Barišņikova - aktiera iekšējais dialogs...). Turklāt Gļinkas Valsī - fantāzijā Barišņikovs nodemonstrēja ārkārtīgi reto klasiskajā baletā auguša dejotāja spēju... pa sekundes desmitdaļu iekavēt mūzikai, no kā radās gluži hipnotisks vizuāls efekts - kā kad bilde nesaskanētu, drusciņ atpaliktu no skaņas (varbūt ar domu, ka cilvēciņš nespēj tikt līdzi laikam - varbūt tamdēļ, ka ir pārāk pieklājīgs?). Augstākā pilotāža!
Solo diviem, ko zviedru horeogrāfs un arīdzan dramatiskā teātra režisors Matss Eks pirmvariantā 1996.gadā sacerējis paša vadītā Kulbergas baleta prīmai un sievai, spāņu dejotājai Anai Lagunai, atklāja lielisku dejas drāmas aktrisi un vēl lieliskāku Arvo Perta mūziku (gan ierakstā). Modernās dejdrāmas leģendai Pīnai Baušai ļoti līdzīgā, tikai druknākā, masīvākā Laguna temperamentīgi izspēlēja sāpīgas atmiņas par zaudētu mīlestību, lietā liekot gan iesirmos matus, šķietami bezformīgo brūno sarafānkleitu, arī plašu «neglīto» kustību amplitūdu - no konvulsīvas kārpīšanās pa zemi līdz sava ķermeņa ļodzīšanai dabiski neestētiskās, bet iespaidīgās pozās. Kā notiek, kad cilvēks mēģina, bet nespēj tik vaļā no sev svarīgām atmiņām. Uz pāris sekundēm (burtiski) parādās arī Viņš (Barišņikovs) - acīmredzamais sāpju vaininieks. Kā rēgs, kā ēna. Šis bija tipisks labas kvalitātes dejdrāmas paraugs, kas gan īpaši nepārsteidza pat izdomas bagātā šokētāja Matsa Eka krāšņās daiļrades kontekstā.
Kas bijis, bijis
Toties ar jauno tehnoloģiju organisku izmantošanu dejas drāmā pārsteidza dejotāja, Ņujorkas Pilsētas baleta (NTCB) premjera un teicama horeogrāfa Bendžamena Milpjē iestudētā miniatūra Pēc gadiem (Filipa Glāsa, Akiras Reblē mūzika saksofoniem un sintezatoriem).
Šis gabals uzrādīja arī visnolasāmāko dramaturģiju - stāsts vienlaikus ir gan konkrēts (skatuves proscēnijā Mihails Barišņikovs tagad un fona ekrānā - toreiz, retas arhīva filmas formā, kas rāda, lūdzu, labojiet, ja maldos, Barišņikovu Ļeņingradas Vaganovas baletskolas mēģinājumos, katrā ziņā - kā saka, šausmīgi iedomāties, cik ļoti sen; un tas jauniņais Barišņikovs tik tiešām ir Dejas Dievs!), gan vispārinājuma vērts - Dejotājs, kurš varbūt cīnās ar Laiku un saviem kloniem (otrs video rāda divus citus Barišņikovus; vai kādu anonīmu dejotāju - sievieti), bet varbūt nemaz ne. Galu galā ekrānam viņš, tagadējais, bez rūgtuma un pat ar atvieglojumu pamet ar roku: eh, kas bijis, bijis, nav ko purināt vecus kauliņus.
Jo daudz bīstamāks pretinieks Dejotājam ir viņa paša ēna - tā ir nenotverama, tai nav «meistarības mēroga», tai vispār nav rakstīti likumi - te tā uzbrūk kā milzīgs monstrs, te sarūk kā pelīte un nevienu neapdraud. Bet ēna ir gatava parādīties jebkad un jebkur, lai kur tu būtu. Tā ir vidutājs, kas vieno Mišas pagātni un tagadni, ar savu nežēlīgi bezformīgo siluetu atgādinot, ka laiku nevajag ignorēt, taču arī nodoties bezjēdzīgām pašžēlabu refleksijām ir kauna darbs. Smeldzīgs un vizuāli bagāts numurs.
Viņš vienmēr aiziet
Vakara noslēgumā - teju divdesmit minūšu viencēliens Vieta, ko Matss Eks pērn Stokholmas Danshuset (Dejasmājas) teātrī sacerēja īpaši duetam Barišņikovs - Laguna. Ritmisks moderns elektroniskais tehnoroks no zviedru grupas Pudeļkvartets (Flaskkvartett). Divi padzīvojuši cilvēki, kas acīmredzami ir dejotāji, mākslinieciskas personības ar stipri attīstītu savstarpējo smalko izjūtu. Kā mēdz par tādiem teikt - viņi viens otru zina no galvas, jo tik harmoniska un maiga, bet arī savrupo distanci saglabājoša rūpība valda šo mākslinieku starpā. Uz skatuves bez cilvēkiem - galds, tepiķis un trīs prožektoru acis. Dejdrāmas sižets vijas ap arhetipisko situāciju: sieviete, «kas vēlas pasargāt un saglabāt», un vīrietis, kurš «vienmēr tomēr aiziet». Tā arī te.
Kaut abi dejotāji kā ūdenszāles remdējas kopīgos saviļņojošos soļos un kustībās, kaut arī Viņa pirmā aicina komfortabli «ietīties, iekapsulēties» kopējā saskaņā (ietinoties zem elastīgā miesaskrāsas paklāja Laguna un Barišņikovs pa kārtai ilustrē absurdista Beketa klasiskās lugas Ak, laimīgās dieniņas! autora doto strikto mizanscēnu, kur abi varoņi sirmgalvji ierokas atkritumu/smilšu kalniņā... nomirt), viencēliena liriskais varonis Viņš izvēlas aiziet, atstājot sievieti pusvārdā. Puskustībā. Noteikti nost no pelēkā galda - pjedestāla, kas var ļauni atgādināt pieminekli pašiem sev!
Palikt nepabeigtībā, potenciālajā nulles punktā, no kura vēl absolūti viss ir iespējams, nevienam neko nesolot, - tāda arī ir Mihaila Barišņikova un Anas Lagunas duetu un soloprogrammas jēga. Tāds cēls, kaut nežēlīgs žests ir vismaz godīgs.