Cik Latvijas svarcēlāju startēs pasaules čempionātā?
Divi - Rebeka Koha un Artūrs Plēsnieks.
Tā ir visa mūsu svarcelšanas bagātība?
Teikšu atklāti, Latvijas svarcelšanā uz rezultātu strādā trīs pilsētas - Ventspils, Daugavpils un Dobele - un visnopietnākais darbs norit Ventspilī. Šo pilsētu pārstāvjus interesē ne tikai starts Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī pasaules līmenī. Cenšas vēl jau arī Saldus, bet, ja visu laiku darbojas tikai pa mājām, tad nevar uzzināt, kas notiek pasaulē un pat aiz šīs mājas stūra. Ventspilī strādā treneris Eduards Andruškevičs, kuru interesē, kas notiek pasaulē. Viņš brauc uz ārzemēm un uzsūc informāciju, tāpēc arī ventspilniekiem ir rezultāts.
Citu pilsētu treneriem pietrūkst intereses?
Kad biju Saeimas deputāts, es pabraukāju pa Latvijas pilsētām, paviesojos arī Krāslavā. Sākoties krīzei, tur visi domāja, kā izdzīvot, liela daļa balstījās uz pabalstiem. Tā viņi dzīvoja vienu divus gadus un pie šādas dzīves jau sāka pierast. Es teicu, ka maksāšu viņiem trīs simtus latu, nevis simtu, bet tad būs jāstrādā. Atbilde bija: nē, tad mums labāk pietiek ar «sotaciņu». Līdzīga situācija ir svarcelšanā. Man ar treneri (Andruškeviču) un tiem, kuri ir kopā ar mums, ir svarīgi dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Mēs gribam, lai būtu rezultāts. Savukārt tie cilvēki, kas ir kopā ar Ritenieku (Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības (LSKA) valdes priekšsēdētājs Aivars Ritenieks - aut.), izdzīvo un pielāgojas šādai situācijai. Ja mēs atnāksim un teiksim, ka vajag tomēr vairāk pastrādāt, atbilde būs - priekš kam? Trenera alga ir apmēram 250 eiro. Tad arī viņi atnāk uz zāli, trīs stundas pasēž un aiziet, jo sporta skolā jau neprasa rezultātu. Galvenais, lai būtu grupiņa ap divdesmit bērniem. Ja būs rezultāts, alga jau nepalielināsies, tāpēc arī izveidojusies šāda situācija.
Uz kā rēķina Ventspilī svarcelšana var dzīvot, nevis tikai izdzīvot?
Mūs atbalsta pašvaldība, un paldies tai par to. Ritenieks saņem naudu no valsts, mēs - no pašvaldības, kas ir tāda maziņa valstiņa. Riteniekam no valsts obligāti pienākas nauda, mums tā ir jānopelna ar rezultātiem.
Cik svarcēlāju trenējas Ventspilī - ap divdesmit?
Jā, bet, ja mēs runājam par rezultātiem, tie ir Kohai, Plēsniekam un Ritvaram Suharevam. Tas nav maz, ja ņem vērā, ka visi ir no vienas pilsētas. Koha ir tīrā ventspilniece, Plēsnieks un Suharevs uz Ventspili pārcēlās no Dobeles. Latvijas līmenim ir pāris labu jauniešu no Daugavpils, bet mūsu iespējas nav neierobežotas. Cik budžets atļauj, tik arī cenšamies piesaistīt. Uz nākamo gadu ir plānots, ka Ventspilī būs «mazie Murjāņi» ar pieciem sporta veidiem, to skaitā būs arī svarcelšana. Patlaban internātā no citām pilsētām dzīvo četri, tad jau būs astoņi jaunieši.
Kādā statusā esi Ventspilī?
Esmu treneris. Galvenais ir Andruškevičs, es esmu viņam palīgs. Ar treneru piesaistīšanu ir problēmas. Nu kurš gribēs strādāt par 250 eiro? Labi, ka mūs atbalsta Ventspils, citādi būtu ļoti smagi.
Zinot, ka Latvijas svarcelšanā joprojām ir divas nesamierināmas organizācijas LSKA un Latvijas Svarcelšanas federācija (LSF), Kohai un Plēsniekam pieteikumu startēšanai pasaules čempionātā atkal parakstīja Latvijas Olimpiskā komiteja?
Jā, jo 2008. gadā pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm Ritenieks aizrakstīja uz Starptautisko Svarcelšanas federāciju, ka Ščerbatihs un Andruškevičs ir diskvalificēti. Kopš tā laika LOK arī paraksta pieteikumus startēšanai lielajos mačos. Pirms pāris nedēļām man bija saruna ar Aldonu Vrubļevski (LOK prezidents). Viņš man atbildēja, ka arī 2015. gadā nekas nemainīsies.
Pērn kā vidutājs tika pieaicināts bijušais svarcēlājs Raimonds Bergmanis, kurš nule kā ir ievēlēts Saeimā. Cik man zināms, viņš cenšas pa labam sadzīvot ar abām konfliktējošajām pusēm...
Tā nedrīkst būt. Es saprotu, ka ne ar vienu no pusēm nevajadzētu strīdēties, taču savai nostājai ir jābūt.
Labi, parunāsim par nākotnes cerībām. Pēc kādiem parametriem svarcelšanā vispār var pateikt, no kura puikas vai meitenes pēc gadiem varētu sanākt pasaules līmeņa svarcēlājs?
Ir jāgaida. Viens otrs jau no pirmajiem treniņiem itin labi saprot tehniku, bet pārsvarā nāk jaunieši, kuriem ir problēmas ar lokanību vai lieko svaru. Man šķiet, ka mums būtu jāorientējas tieši uz tiem, kuriem ir liekais svars. Citiem sporta veidiem viņi īsti neder, un svarcelšana viņiem ir gandrīz vai vienīgais veids, kā var nodedzināt liekās kalorijas. Realitāte gan ir tāda, ka Ventspilī labākā reklāma ir basketbolam un vieglatlētikai.
Ventspilī vispār, man šķiet, ir sarežģīti bērnus piesaistīt sportam, jo konkurence ir milzīga un vēl jau ir mākslas un mūzikas skolas...
Tāpēc jau es saku, ka mums ir jāskatās uz tiem apaļajiem. Vēl jau jāņem vērā vecuma īpatnības. Līdz sešpadsmit gadiem ir datorspēles, no sešpadsmit līdz septiņpadsmit - mīlestība, bet no septiņpadsmit līdz astoņpadsmit - dzeršana un tusiņi. Ja šiem periodiem tiek pāri, tad var sākt runāt par potenciālo laba līmeņa sportistu. Protams, visiem bērniem patīk sporta spēles, tāpēc nav viegli pārliecināt jauniešus nodarboties ar individuālajiem sporta veidiem. Kad es beidzu, parādījās Plēsnieks, pēc viņa ar laika nobīdi ir Koha un Suharevs. Es uzskatu, ka tas nemaz nav slikti, ja Latvijā ir divi svarcēlāji, kuri var aizbraukt uz pasaules čempionātu un pacīnīties par labāko sešnieku.
Vai nav liela nozīme tam, ka ir paraugs sportā. Savulaik tu tāds biji, tagad laikam ir Plēsnieks...
Protams, ir. Es redzu, ka desmit gadu veci puikas un meitenes skatās uz Kohu un Suharevu, jo abi viņiem ir tuvāki nekā Plēsnieks, tāpēc arī cenšamies rīkot sacensības bērniem. Arī šogad rīkosim Vecgada kausu. Startēs arī Koha un Suharevs, un visi jaunieši varēs mēģināt viņiem līdzināties. Esmu jau sācis sarunas par balvām. Pērn sadabūju 20 kilogramus konfekšu, šogad ceru dabūt 50 vai pat 100 kilogramus. Lai viņi apēd tik daudz konfekšu, ka pēc tam ilgu laiku vairs negribas. Būsim atklāti - uz svarcelšanu pārsvarā tomēr atnāk bērni no trūcīgajām ģimenēm. Viņi konfektes redz varbūt vienu reizi mēnesī.
Kā vēl var ievilināt svarcelšanā?
Es visiem jauniešiem saku, ka pieskaršanās pie stieņa ir jānopelna. Pašā sākumā visi ceļ simt gramu smagu kociņu. Es redzēju, ka viens puika vēl trešo nedēļu pēc kārtas strādāja ar kociņu. Nevajag steigties. Vispirms ir runa par fizisko sagatavotību un tikai pēc tam - par svarcelšanu.
Kā vispār var ieinteresēt jauniešus nodarboties ar svarcelšanu. Naudu taču nevar nopelnīt, tikai titulus...
Ko var gribēt, ja Starptautiskās Svarcelšanas federācijas prezidentam (Tamašs Ajans - aut.) jau ir 75 gadi... Kāpēc nevar rīkot līdzīgus komercmačus kā vieglatlētikā? Manuprāt, tā nav normāla situācija, ka sportisti paši par savu naudu brauc uz komercsacensībām.
Nav bijuši mēģinājumi kaut ko mainīt?
Ir, bet prezidents paliks savā amatā vēl uz trijiem gadiem.
Par daiļā dzimuma pārstāvēm spēka sporta veidos ir atšķirīgs viedoklis. Viena daļa uzskata, ka meitenēm nav vietas cīņas sporta veidos un arī svarcelšanā. Tev pašam aug meita. Vai atbalstītu viņas centienus nodarboties ar svarcelšanu?
Par to, ka viņa nodarbosies ar sportu, man nav šaubu. No savas pieredzes zinu, ka sports attīsta gribasspēku. Uz tā sauktajiem smagajiem sporta veidiem meitenēm es raugos no sava skatpunkta. Vajag paskatīties, kas notiek ārā uz ielas. Meitenes dzer, pīpē un vai tik ne no desmit gadu vecuma jau nodarbojas ar seksu. Tas ir ārprāts! Tad es nodomāju - lai viņas labāk iet uz zāli un nodarbojas ar sportu. Jā, viņas, iespējams, būs apaļīgas. Es arī biju resns, kad sportoju, bet, kad beidzu, pievēru savu muti, un tagad viss ir kārtībā. Līdzīgi ir ar meitenēm, kuras sporto. Viņām ir raksturs, un viņas arī spēj samazināt ēšanas devas atšķirībā no tām, kuras augušas uz ielas.
Cik kilogramu pats esi nometis - trīsdesmit?
Vairāk, tagad man ir 104 kilogrami.
Vai Plēsnieks savā vecumā jau ir pārsniedzis tavus rezultātus?
Es nezinu, jo viņš ir svara kategorijā līdz 105, bet man bija virs 105 kilogramiem. Es kā sportists attīstījos tikai pēc 26 gadiem. Atšķirībā no manis viņš nav smagsvars, tāpēc viņam jau tagad ir jāuzrāda labi rezultāti. Viņam gan ir treknumiņš, tāpēc ir iespēja svaru nodzīt. Ar mani tā nebija. Kad svars samazinājās, tā bija «truba» - kājas kļuva ļoti vājas.
Cik kilogramu tagad vari pacelt?
Negribu par to runāt, lai gan katru dienu eju uz svaru zāli un pēc tam vēl vienu stundu skrienu krosiņu. Piecas reizes nedēļā pilnīgi noteikti esmu sastopams svaru zālē.
Cik kilometru skrien?
Sākumā sešus kilometrus skrēju 57 minūtēs, bet tagad jau esmu kāpinājis tempu un sešus kilometrus noskrienu 42 minūtēs. Es baidos par ceļgala saitēm, jo tās nav trenētas skriešanai.
Laika periods pēc karjeras beigām nebija morāli smags?
Bija, tāpēc jau es nokodējos pret dzeršanu. Es negribēju gaidīt, kas ar mani notiks. Bija risks, ka neatradīšu savu vietu dzīvē, kā tādās reizēs parasti notiek. Es teikšu, ka tas lēmums bija ļoti pareizs. Organisms nomierinājās, un tagad viss ir kārtībā. Nodarbojos ar puķu biznesu, bet tas periods manā dzīvē ir beidzies. Esmu atgriezies svarcelšanā un kaut ko mēģinu darīt arī biznesā, jo ar 250 eiro mēnesī jau nevar izdzīvot.
Divas izcīnītās olimpiskās medaļas, pasaules čempiona un pieci Eiropas čempiona tituli negarantē pārticību pēc sportista karjeras beigām?
Tāda ir dzīve. Kad biju topā, tad arī biju vajadzīgs. Tomēr sports man iemācīja cīnīties.
Nav palikusi rūgtuma sajūta, ka trenera Andruškeviča saminstināšanās dēļ Pekinas olimpiādē neizdevās izcīnīt zeltu?
Nē, jo treneris man ir kā tētis un viņš tik daudzas reizes man bija palīdzējis tikt uz pjedestāla. Vēl šobaltdien ļoti labi atceros sacensības Bulgārijā. Pēc rezultāta sākumā es biju sestais labākais, bet treneris visu izskaitļoja, cik un kad man jāceļ, lai es uzvarētu Eiropas čempionātā. Viņš ar mani ir izaudzis, un es tagad redzu, ka viņš jau zina, kas un kā jādara.
Vai nav domas pašam kā trenerim veidot savu grupu?
Nē, jo mēs tik ilgu laiku esam bijuši kopā, ka es viņam palīdzēšu tik ilgi, cik vien viņš gribēs. Mēs tagad viens otru papildinām. Viņa darbs ir, lai puikas celtu lielākus svarus, mans - lai viņi treneri klausītu. Ja ir kādas sadzīviskas problēmas, tad es tās risinu. Tā mēs kopā arī strādājam.